1.augustā pār Alūksnes novadu pāršalca šausminoša vēsts – darbavietā negadījumā smagi cieta jauns vīrietis. Tās bija dažas sekundes, kurās Kārlis Jakobsons elektrības īssavienojuma dēļ nokrita aptuveni no 11 metru augstuma, savainojot visu ķermeni. Laikraksts “Alūksnes Ziņas” sekoja Kārļa māsas Oksanas Spirkas ierakstiem sociālajos tīklos par to, kā klājas brālim, par viņas izjūtām un lielajiem pārdzīvojumiem. Tas bija smags laiks, par kuru Oksana runā ar asarām acīs. Bet sarunas laikā neiztiekam bez humora – Kārļa un Oksanas smiekli savijas kopā un liek smieties arī citiem. Tas tā esot bijis vienmēr – viņi kopā smejas daudz, vienmēr un visur.
Zemeņu čiepšana pašu dārzā
Oksana Spirka dzimusi 1979.gadā Alūksnē, un pēc četriem gadiem ģimenē pievienojās arī viņas brālis Kārlis. “Mums ir vēl arī vecākā māsa, kura tad vairāk pieskatīja mani. Bet man bija vecums, kad brālis vienkārši krita uz nerviem,” stāsta Oksana un piebilst, ka abi kopā esot sastrādājuši daudz nedarbu.
Tajā brīdī Kārļa sejā iemirdzas smaids, jo viņš atceras zemeņu čiepšanu. “Mēs ar māsu izdomājām, ka nakts laikā pašu dārzā jāsalasa zemenes, kuras auga un gatavojās ievārījumam. Tad nu abi tumsā gājām dobēs un Oksanas naktskreklā salasījām tās ogas. Protams, pārrēķinājām daudzumu un pārpalikumu iebērām bļodā, kuru noslēpām skapī,” atceras Kārlis. Skapī kāds ieskatījies ļoti retos gadījumos, bet tieši nākamajā rītā tētim kaut ko ievajadzējies. “Tikām pieķerti, un šo gadījumu vecāki atcerējās ilgi,” piebilst Oksana.
Māsa pilda brāļa mājasdarbus
Skolas laiku abi daudz pavadījuši kopā. “Kārlis bija teicamnieks tik ilgi, kamēr es mācījos, jo pildīju viņa mājasdarbus. Kad absolvēju 9.klasi, viņa ziedulaiki beidzās,” stāsta alūksniete, un abi sāk sulīgi smieties. “Bija reizes, kad māsa izpildīja mājasdarbu, bet skolotāja teica – uzdevums ir pareizi atrisināts, bet šādi mēs mācīsimies tikai nākamajā gadā!” atceras Kārlis un piebilst, ka viņš skolas laikā esot bijis palaidnīgs puisis kā jau visi.
Abu tētis nu jau ir aizsaulē, bet viņi ļoti labi atceras laiku, kad viņš bija dzīvs. “Tētis mums bija ļoti stingrs, mīlestība no viņa puses bija stipra. Man iemācīja, ka skolā sekmēm vienmēr jābūt labām. Kad teicu, ka citi mācās vēl sliktāk, viņš atbildēja, ka viņu neinteresē, kā ir citiem, galvenais, lai man dzīvē viss izdotos. Un šāda pieeja man tagad ir pret savu vecāko dēlu Valteru, kurš mācās Alūksnes pilsētas sākumskolā,” stāsta Oksana.
Vienmēr atbalstīs otru
Tētis iemācījis arī mīlestību pret darbu. “Kad augām, tad nepatika tāda stingrība, bet tagad to ļoti novērtēju. Mums vienmēr bija savi pienākumi, dzīvojām Zeltiņos, kur bija daudz lauku darbu,” atceras Kārlis un piebilst, ka māja vienmēr bijusi tīra. Māsa uzsver, ka Kārlis vispār esot ļoti kārtīgs cilvēks.
“Esmu ražošanas meistars kokogļu ražošanas uzņēmumā SIA “KRK Vidzeme”. Arī darbā man svarīga kārtība. Vienmēr esmu bijis atbildīgs par strādniekiem, man nepatīk, ja kāds sāk čīkstēt. Tad labāk izdaru pats,” uzsver Kārlis.
Viņš arī vienmēr esot bijis stingrs pret saviem padotajiem. “Es bieži esmu teikusi, lai viņš ir mierīgāks, bet, iedziļinoties situācijā, ir skaidrs, ka Kārlim ir bijusi taisnība. Bet, ja arī viņš kļūdīsies, es vienmēr būšu brāļa pusē, un viņš darīs tāpat. Mēs vienmēr viens otru atbalstīsim. Nav jau tuvāka cilvēka par brāli vai māsu, sava ģimene ir sava ģimene, bet brālis man blakus ir jau kopš bērnības,” uzsver sieviete.
Mūžam pateicīga Alūksnes slimnīcai
Kad Oksanai piezvanīja un paziņoja, ka notikusi nelaime, viņa ar dēliem bijusi dārzā. “Sākās panika, sapratu, ka noticis kaut kas slikts. Ātri sagatavoju visu bērniem, sakārtoju domas un braucu. Tas bija histērisks mirklis,” stāsta Oksana. Tieši 1.augusts ir Oksanas un vīra Kaspara kāzu gadadiena. “Kārlis bija mūsu vedējtēvs. Zvanīju viņam tajā dienā, lai sarunātu visu par vakariņām, bet viņš neatbildēja. Pēc dažām minūtēm saņēmu zvanu, ka notikusi nelaime. Es traucos uz Alūksnes slimnīcu,” stāsta sieviete.
Viņa slimnīcā redzējusi, kā viss notiek, visu laiku bijusi tuvumā. “Līdz mūža galam būšu pateicīga Alūksnes slimnīcas ārstiem un medmāsām par to, ko viņi izdarīja! Visi, kas bija slimnīcā, bija pie Kārļa, lai palīdzētu. Paldies! Es visu laiku raudāju, māsiņas pat atrada laiku, lai pienāktu pie manis, mierinātu. Dakteris Leonīds Perevertailo visu laiku mani informēja par notiekošo. Vienu varu pateikt noteikti – ja Alūksnē slimnīcas nebūtu, tad Kārlis būtu miris! Viņš nekur tālāk nebija vedams,” uzsver alūksniete. Pēdējais tajā vakarā, ko dzirdējusi no brāļa, bija: “Māsa!”
Pacientu tik smagā stāvoklī netransportē
Neviens nedomāja, ka būs tik slikti, bet pēc pirmās operācijas stāvoklis pasliktinājās un cerību nebija. Veselas pēc kritiena bija tikai kājas, nieres nedarbojās divas nedēļas, un tas bija ļoti bīstami. Bija lauzts krūškurvis, ribas, mugura trīs vietās, krusta kauls. No elektrības trieciena bija sadeguši muskuļi no iekšpuses. “Rokām bija vaļējie lūzumi, nebija cerību, ka kaut kas kustēsies. Otrajā dienā vainas tikai radās klāt. No rīta ārsti zvanīja uz Rīgu, lai brauc Kārlim pakaļ. Tas uz mirkli lika man nomierināties – domāju, atbrauks Rīgas ārsti, aizvedīs un būs labi. Kad viņi atbrauca, redzēju pēc ārstu sejām, ka notiek kaut kas slikts. Viņi neuzņēmās vest pacientu tik smagā stāvoklī uz Rīgu, pat ne uz Valmieru,” atceras Oksana.
Tika izlemts, ka vienīgais veids, kā nogādāt Kārli uz Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcu “Gaiļezers”, ir helikopters, bet tas varēja ierasties tikai pēc četrām stundām.
Uz Rīgu – ar helikopteru
Pēc tam noskaidrojās, ka tieši tajā brīdī helikopters bija izsaukumā, lai dzēstu ugunsgrēku. “Tajā mirklī iekāpu mašīnā, kliedzu un ieslēdzu mūziku – skanēja Kārļa mīļākā grupa “Prāta Vētra”. Aizbraucu uz Zeltiņiem. Man bija svarīgi redzēt kritiena ierakstu, lai saprastu, ka tas tiešām bija nelaimes gadījums un neviens nav vainīgs. Tā arī bija – tas bija šausmīgs nelaimes gadījums…” stāsta Oksana.
Atpakaļceļā viņa runājusi ar helikoptera vadītāju, kurš atvainojies, ka netiek ātrāk (pēc Kārļa nogādāšanas Rīgā helikopters lidoja turpināt dzēst ugunsgrēku). Ārsti neko labu neesot solījuši, nav bijis zināms, vai cietušais veiksmīgi nonāks Rīgā.
“Nesen runāju ar meitenēm no mana darba. Viņas teica – kad pāri Zeltiņiem lidoja helikopters, bijis klusums, viss sastinga,” piebilst Kārlis.
Tajā brīdī Oksana sēdējusi mājās ar telefonu rokās un gaidījusi zvanu. “Visi man sūtīja īsziņas, ka redz to helikopteru. Kad zvanīju uz Gaiļezera slimnīcu un man pateica, ka Kārlis ir aizvests, viņš ir dzīvs, es uz īsu brīdi nomierinājos,” stāsta māsa.
Neticība, ka viss notiks tik ātri
Kad arī Oksana aizbraukusi uz Rīgu, visu laiku stāvoklis pasliktinājās, atklājās arvien jaunas traumas. “Tas bija ilgs un smags periods. Viņu turēja mākslīgajā komā, nāca šausmīgas lēkmes.
Pirmo reizi Kārlis pamodās tad, kad stāvēju pie gultas – nezināju, kur likties aiz laimes! Kad atbraucu nākamajā reizē, atkal bija sliktāk. Viņš gribēja runāt, bet nevarēja – bija krampji. Man bija jāsaņemas arī savu bērnu dēļ. Vecākajam dēlam Valteram Kārlis ir kā dievs. Viņš prasīja: „Kārlis var nomirt?” Es teicu, ka nē, bet pati tam vēl neticēju… Manī ticība parādījās tikai tad, kad gaišreģe pateica – krustu viņa neredz,” savas izjūtas stāsta Oksana.
Kad ar Kārli notika nelaime, viņa neticējusi, ka viņš jau pēc trīs mēnešiem brauks mājās. “Es domāju, ka ārstēšanās būs stipri ilgāka. Tas bija brīnums, ka viņš tik ātri sāka staigāt un runāt! Pirmais, ko Kārlis teica, kad pamodās, bija: ”Kā tu mani atradi?” Abi raudājām, un es teicu, ka nekur nebiju viņu pazaudējusi,” saka Oksana.
Apsola, ka dzīvos
Abiem kopš bērnības ir kāda tradīcija: ja grib pārliecināties, ka otrs saka taisnību, tad stāstītājam jāsaka vārds “latviets”. “Ja tā pasaka, tas nozīmē, ka tā ir taisnība – tas ir mūsu zelta likums. Kad Kārlis nevarēja parunāt, sēdēju pie viņa gultas un teicu: ”Apsoli, ka tu dzīvosi! Saki – latviets!” Un viņš pamāja ar galvu, ka cīnīsies,” stāsta Oksana.
Kad ar brāli notika nelaime, Oksana sāka rakstīt sociālajos tīklos savas izjūtas, notikumu gaitu. “Tiku uztaisīta par varoni – cilvēki teica, ka esmu laba māsa. Bet tas taču ir tik pašsaprotami! Kāda es varone? Vienkārši es biju klāt savam brālim, tāpat kā viņš būtu blakus man. Kad visi aizgāja gulēt, es rakstīju un stāstīju, kā Kārlim iet. Tie bija mani brīži, kad sēdēju un raudāju,” atceras alūksniete.
Palīdzēja daudzi. “Cilvēku atbalsts bija prātam neaptverams! Visi rakstīja, zvanīja – tik daudz nepazīstamu cilvēku piedāvāja palīdzību! Esmu saglabājusi visas īsziņas, jo gribēju visu parādīt Kārlim,” stāsta Oksana un piebilst, ka uz pasaules ir daudz labu cilvēku. “Kad sociālajā tīklā ievietoju pirmo ziņu par notiekošo, cilvēki man rakstīja, ka neies gulēt un gaidīs manu nākamo ierakstu, un sūtīja man savas labās domas un vēlējumus… Tad sapratu, ka man jāturpina rakstīt,” piebilst alūksniete.
Pateicīgi visiem
Lai kā viņai gribējās, visu laiku nebija iespējams būt blakus brālim. “Visu laiku domāju, kā tikt līdz Rīgai. Paldies manam vīram – viņš visu laiku bija blakus, aizveda mani. Mūsu jaunākajam dēliņam Rūdolfam tagad ir tikai gads, tāpēc tas nebija vienkārši. Bet man bija jābūt blakus brālim,” pateicīga ir Oksana. Sarunas laikā izskan ļoti daudz pateicības.
Arī Kārlis saka paldies visiem. “Mana sieva Aļona sēdēja man blakus, palīdzēja it visā. Nelaimes gadījuma dienā viņa bija Krievijā, pie manis varēja atbraukt tikai astotajā dienā,” stāsta Kārlis. Viņi ir precējušies gadu, Aļona ir no Krievijas, līdz ar to viņu dzīve ir divās valstīs. “Likums ir tāds, ka viņa periodu var dzīvot Latvijā, tad jābrauc uz Krieviju, līdz atkal drīkst braukt atpakaļ,” piebilst Kārlis.
Brālis un māsa nevarētu izturēt visu šo laika periodu, ja nebūtu mammas, kuru viņi ļoti mīl. “Mammai visu laiku ziņoju par notiekošo. Viņa pārdzīvoja, uztraucās par Kārli – to mēs zinām. Kad Kārlis atgriezās mājās, mamma viņu sagaidīja ar puķēm,” sirsnīgi stāsta Oksana.
Daudzi cieš pārgalvības dēļ
Atminēties šādu notikumu nav viegli, bet abi palaikam smejas. “Es vienmēr smejos. Ja ir kāda sliktāka situācija, mēģinu visā atrast pozitīvo. Mēs abi ar māsu daudz, ļoti daudz kopā smejamies. Reizēm pat neizdodas normāla telefona saruna, jo sāk sāpēt vaigi,” stāsta Kārlis. Arī Oksana tam piekrīt – ja viņa pa telefonu mēģina runāt, bet vairāk smejas līdz asarām, tad vīram esot skaidrs – brālis!
Šobrīd Kārlis regulāri apmeklē fizioterapeitu Artūru Grīnbergu, un abi ar māsu atzīst – neesot labāka par viņu. “Arī viņš, kad skatījās brāļa ārstu izrakstus, nesaprata, kā viņš varējis izdzīvot. Man bija vieglāk pateikt, ka lauztas nebija tikai kājas,” par pirmo vizīti pie fizioterapeita stāsta Oksana.
Visi ir pārsteigti par Kārļa atveseļošanos. Domājot par šo gadījumu, ir pilnīgi skaidrs – brīnumi notiek! “Tagad ļoti novērtēju dzīvi un domāju – kāpēc cilvēki tā steidzas, brauc tik ātri un trako? Dzīvē var notikt pilnīgi viss! Kad biju slimnīcā, manā palātā nomainījās aptuveni 40 cilvēki. Es redzēju vēl sliktākus variantus – daudzi iekļūst negadījumos savas muļķības, pārgalvības dēļ,” stāsta Kārlis.
Pietrūkst volejbola
Runājot par māsas un brāļa mīlestību, abi ir vienisprātis – dzīvē nav nekā svarīgāka. “Brāli es visu mūžu esmu mīlējusi, tāpēc stāvēt reanimācijā pie gultas bija grūti un nepanesami,” ar asarām acīs stāsta Oksana. Viņus abus vislabāk raksturojot citāts: “Mēs jau neiesim vienmēr roku rokā, bet… mēs iesim tā, lai vienmēr būtu tuvumā.”
Kārlis tagad nestrādā, bet darba vadītāji ir ļoti atsaucīgi, ir daudz palīdzējuši visā šajā periodā. Pēc pusgada noteikti kaut kas mainīsies uz labo pusi. Kārlis ļoti spilgti atceras divus pirmos metrus, kurus nogājis slimnīcā. Tas esot bijis ārkārtīgi grūti, bet mirklis bijis laimes pārpilns.
Viņš vienmēr bijis ļoti sportisks. “Man pietrūkst volejbola, gribētu atkal spēlēt, bet nedrīkst. Tagad varu tikai skatīties. Nekas, tagad esmu atbalstītāja lomā. Manā dzīvē iestājies mierīgāks režīms,” atzīst Kārlis un sirsnīgi pasmaida.
Svarīgi ir palikt Latvijā
Šis ir laiks, kad lielākā daļa mūsu valsts cilvēku domā par Latviju. Kādam tās ir siltas dzimtenes sajūtas, citam varbūt vilšanās… “Man patīk runāt par Latviju, bet, kad aizdomājos līdz politikai, tad saprotu, ka pārāk daudzas lietas ir nesakārtotas. Es redzēju, kā strādā medmāsas – par smieklīgi mazu atalgojumu! Kāpēc šos darbiniekus nenovērtē? Kas tā par dzīvi?” retoriski jautā Kārlis.
Jā, šis laiks ir pastiprināti licis iedziļināties tieši medicīnas jautājumā. “Ja vairāk naudas atvēlētu medicīnai, tad valstī būtu pārmaiņas, slimnīcās būtu labāka aparatūra, tiktu izglābtas neskaitāmas dzīvības,” uzsver Oksana un piebilst, ka Latvijā mūsdienās cilvēki ir arī izlepuši. “Liela daļa iedzīvotāju saņem nepamatotus pabalstus. Viņi ir pieraduši, ka var neko nedarīt, bet saņemt naudu, ir izlutināti,” secina alūksniete.
Abi atzīst, ka prom no Latvijas nevēlētos braukt, jo šeit ir dzimtene un māju sajūta. “Es vēlētos, lai bērni paliek Latvijā. Nezinu, vai tā notiks,” nosaka Oksana. Bet Latvijas dzimšanas dienu visa ģimene pavadīs kopā, lai tur vai kas – galvenais jau ir mīlestība un kopā būšana.
— Laura Felša
