Cilvēks ir daudzšķautņaina būtne – dusmīgs, laimīgs, mīlošs, naida pilns, lēns vai izveicīgs. Bet cik zemisks var būt cilvēks? Varas, naudas vai slavas pēc kāds var pārkāpt visas robežas? Principā zemiskumam jau nav robežu. Franču rakstnieks Blēzs Paskāls ir teicis: “Zemiski ir tie cilvēki, kas zina, kur slēpjas patiesība, bet aizstāv to tikai tik ilgi, kamēr viņiem tas ir izdevīgi, bet vēlāk novēršas.” Nevaru tam nepiekrist. Par zemiskumu var runāt, ne tikai domājot par indivīdiem vai politiku, bet sabiedrību kopumā. Reizēm ir sajūta, ka šis tumšais plīvurs arvien vairāk gulst uz sabiedrības pleciem…
Cik iespēju mums dzīvē ir? Cik reizes varam kļūdīties? Cilvēks nav kaķis ar deviņām dzīvībām!Dzīves beigās noteikti ir kaut kāda nejauka sajūta, žēlums par dzīves izniekošanu un zemiskajiem soļiem. Ir taču jābūt kaut kādai nožēlai, bet varbūt arī ne. Kāds ir tas sadalījums šajā pasaulē – kurš būs ļaundaris un kurš būs svētais? Vai cilvēkam piedzimstot kaut kas tāds jau šūpulī ielikts? Es tomēr ceru, ka ne, jo tas jau nozīmē nolemtību. Vai ļaunums ir smagas vilšanās un sāpju rezultāts? Katrā gadījumā tie, kuri cieš no ļauniem nodarījumiem, nav vainīgi, ka kādam, redz, gribas paspēlēties ar otra dzīvību vai likteni.
Ir jau arī cilvēki, kuri uzliek ļaunuma masku. Tas notiek kāda dzīves trieciena vai pāridarījuma rezultātā. Tā varētu būt? Diemžēl tas neko neatrisina, tikai pasliktina – tas atņem iespēju dzīvot labi gan sev, gan otram. Ja jāizvēlas kāda no maskām, tad labāk lai tā būtu priecīga. Ja nopietni, masku balle lai paliek Jaungada svinībām – lai ir patiesums. Vienīgi tādu cilvēku vieglāk salauzt un pazemot. Tad iznāk, ka visefektīvākā no maskām būtu stiprā cilvēka seja! Vienmēr iztaisnota mugura, smaids uz lūpām un signāls: es esmu veiksmīgs un laimīgs! Droši vien vislabāk būtu novilkt maskas un vienkārši dzīvot. Bet vai tas iespējams?
Ieelpot svaigu gaisu un darīt to, kas patiesi ir vajadzīgs – tas būtu labi. Lai nepienāk beigas, kad aptveram – vairs neko nevar mainīt, jo ir par vēlu…
