Uz pansionātu jeb, kā tagad to dēvē, Alūksnes novada pašvaldības sociālās aprūpes centru “Alūksne’’ cilvēks atnāk dažādu iemeslu pēc un atrod sev tur nodarbošanos. Viena no šī centra iemītniecēm ir Dzidra Macāne. Arī tajā dienā, kad notika mūsu saruna, Dzidras pirksti ņirbināja adatas, tāpēc pajautāju, no kurienes nāk šī mīlestība uz adīkli. Taču vispirms Dzidra ieskicēja nelielu ainu par savu dzimtu, vietu, kur meklējamas viņas saknes.
Darba tikums – kopš bērnības
,,Esmu dzimusi Liepnas pagastā 1935.gada maijā. Ģimenē bijām trīs bērni – divas māsas un brālis. Mamma bija audēja un adītāja. Mēs, bērni, plucinājām vilnu, tēvs kulstīja linus – mūsu zemītē tie ļoti labi auga. Bija pašiem savas aitas – Latvijas tumšgalves ar izcilu vilnu! Toreiz, pēc kara, nekā nebija, paši sevi uzturējām. Tēvs vija arī virves. Māsa pašmācības ceļā apguva šūšanas prasmi. Brālis bija gudrāks un beidza vidusskolu. Es vairāk pa māju, ganīju lopus un mācījos no mammas adīt, vērpt. Adīšanas prasmi paturēju visam mūžam. Ja varu adīt, tad ar mani viss ir kārtībā,” teic Dzidra.
Jaunība pagāja kolhoza laikos
Dzidra atcerējās, ka pirmās četras ziemas mācījusies pielāgotā ēkā vienā lielā istabā, kur pirmās skolas gudrības apguvuši arī apkārtējo māju bērni. Pēc tam mācības turpinājusi septiņus kilometrus attālajā Liepnā, kur pabeigusi 7.klasi. Līdz ar to izglītībai tika pielikts punkts, un turpinājums sekoja skarbajā dzīves skolā.
“Tad jau sākās kolhoza laiki, tur arī pagāja mana jaunība. Tēvs saimniecību atdeva kolhozam, arī zirgu. Mēs ar savu zirdziņu pēc tam vedām mēslus uz lauka, ar rokām ārdījām mēslu kaudzes, kuras bija atvedušas lopkopējas no fermām,” atceras Dzidra.
Strādāja un domāja par dzīvi
Dzidra strādāja kolhozā un domāja par dzīvi, savu ligzdu. Žēl jau bijis atstāt tēva mājas, kur pati augusi, mācījusies pirmās iemaņas adīšanā. Tomēr alkas pašai par savu ģimeni bijušas lielākas, tāpēc, ilgi nedomādama, Dzidra devusies līdzi jaunajam vīram uz Surikovu.
“Mans izredzētais Valdemārs Macāns bija no turienes. Laulājāmies Liepnas baznīcā, pēc tam vajadzēja sarakstīties Liepnas ciema padomē. Mūsu laulībā piedzima četri bērni, bet visi vairs nav dzīvi. Par laimi, vēl ir divas meitas – viena Rīgā, otra tepat Kolberģī,” stāstīja Dzidra.
“Svētītā laulībā nodzīvojām gandrīz 50 gadus. Tad sākās atsalums, vairs nebija tās tuvības. Spriedu, ka bērni jau lieli un pirmie vasaras mirkļi garām. Man pietika ar saviem rokdarbiem: kā nācu mājās, tā adīklis rokā. Bet viņam vasara turpinājās, un to izmantoja cita, jaunāka, sieviete, kura dāvāja to, ko es vairs ne. Tā izšķīrāmies, jo pārāk tālu bijām viens no otra. Bet es viņu nevainoju,” atceras Dzidra.
Adīšanas prasme – arī meitām
Dzidra stāsta, ka arī viņas abas meitas ir lielas rokdarbnieces. Jaunākā meita dzīvojot Rīgā, adot zeķes, džemperus. Vecākā meita Senora Kolberģī adot ar rokām, ar mašīnu, nodarbojoties ar aušanu.
“Manā dzimtā sievietes rokas klēpī netur, arī mana vecāmamma bijusi rokdarbniece. Pie vīriem visas izdotas ar bagātīgi pielocītu pūru, par to varu tikai priecāties,” viņa atzina.
Dzīve pansionātā
Čaklā rokdarbniece teic, ka ēnas puses arī dzimtas sievietēm nākot līdzi. Mamma mūžībā aizgājusi 69 gadu vecumā. Aizbraukusi ciemos uz Sabili pie savas meitas – Dzidras māsas, tur saslimusi un Ventspils slimnīcā arī mirusi. Tēvs gan nodzīvojis ilgāk. Vecākajai meitai arī esot veselības problēmas. Arī viņai pašai pēkšņie slimības uzliesmojumi likuši aizdomāties par pansionātu.
“Bieži gulēju slimnīcā, mani vadāja pie dakteriem, naktis negulēju. Jaunākā meita ar visu sirdi un dvēseli bija kopā ar mani. Neteica, ka grūti, pati sapratu, ka lietas labā kaut kas jādara. Beidzot izlēmu iet uz pansionātu. Rīgā vietas aizņemtas, nekas neatlika, kā zvanīt uz sociālās aprūpes centru “Alūksne”. Par laimi, vieta bija, tā arī te nokļuvu. Sākumā biju nervoza, raudulīga, domāju, ka astoņdesmito dzimšanas dienu nekad nesagaidīšu. Atmiņa arī bija zudusi. Pat vienkāršāko musturi cimdiem nevarēju atcerēties. Pamazām atdzīvojos, jo jutu neviltotu mīlestību no visa personāla,” viņa saka.
Cimdu pāris nedēļā
Tagad ciemos uz pansionātu brauc Senora, kura realizē arī Dzidras saadītos rokdarbus. “Pa nedēļu cimdu pāris sanāk. Tagad pieprasīti ir ar gaiši pelēku toni. Senoras meita apprecējās, dzīvo ārzemēs, kur sapazinās ar puisi no Cēsīm. Latvijā svinēja kāzas. Viss notiek! Nu jau man ir 83 gadi! Pārvietojos ar pastaigu balstu. Esmu dzīvespriecīga. Joprojām pieturos pie savas katoļticības, esmu izgājusi mācības, iesvētīta, iestiprināta. Vakaros pateicos Dievam par katru nodzīvoto dienu, izlūdzos svētību nākamajām. Pārmetu krustazīmi, noskaitu lūgsnu. Ja to nedaru, tad rādās murgi. Priecājos, ka varu adīt! Esmu apmierināta ar centra darbu, darbiniekiem – visi mani ciena, esmu stiprās rokās un jūtos kā ģimenē. Lai Dievs visus svētī!” smaidot saka Dzidra.
Kā zelta stari gadi aiziet,
Līdzi viņiem arī mēs,
Bet pāri visam deg kā liesmas
Jauno dienu ugunskurs.
Tas nekas, ja matos iekrīt
Kāds miglains rīts, ko negaidām,
Jo pāri visam staro dienas,
Laimes kurpēs ieautās.
Ir atkal rudens, un kā senāk
Sirds aizvien vēl klusās ilgās tvīkst,
Bet pāri visam deg kā liesmas
No jauna zelta ugunskurs.
— Teksts un foto: Ieva Pētersone
