Nobeigums (sākums 9.un 16.septembra numurā)
Digna sēdēja uz sola un gaidīja autobusu. Garām gāja Kamila. Ieraudzījusi Dignu, viņa pienāca klāt un smaidot apvaicājās, kā veicas ar dzīvokļa remontu. Tad īsumā pārstāstīja, kā viņas meistaru aizsūtījušas pie Dignas.
– Tāpēc es brīnījos, kā svešs cilvēks varēja zināt, ka man ir tāda vajadzība, – attrauca Digna.
Kad abas bija pārrunājušas pēdējos jaunumus, kolēģe kļuva nopietna.
– Vai tu aizvien gaidi savu Ervīnu? – viņa, cieši Dignā lūkodamās, jautāja.
– Kā gan citādi! Protams! Kāpēc tu tā jautā?
– Nekas, bet labāk būtu, ja tu viņu censtos aizmirst. Vispār viņš esot redzēts. Protams, tas tikai baumu līmenī, bet nekas labs tur nevar sanākt.
Kad kolēģe aizgāja, Digna sēdēja kā ar ūdeni aplieta. Dzirdētajam viņa negribēja ticēt. Cilvēkiem vienmēr patika kulstīt mēles. Kad viņa atbrauca mājās, Haralds svilpodams kasīja no palodzes veco krāsu. Viņš bija izlēmis, ka pie pirmās izdevības izrunāsies ar Ervīnu. Ja ne, tad ziņos policijai. Par Dignu viņš tobrīd nedomāja.
Remonts ievilkās. Digna saprata, ka līdz atvaļinājuma beigām darbi netiks pabeigti. Tas nozīmēja, ka katru dienu viņai būs jābrauc mājās un jāgatavo ēst. Turklāt kļuva neizturami gulēt vienā mājā ar jaunu vīrieti.
Dēlis atlēca negaidīti. Ielūkojies dziļāk, Haralds ieraudzīja nelielu slēpni. Pašā virspusē gulēja šaujamais. Haralds to uzmanīgi izcēla, ievīstīja lupatā un, aizgājis pie akas, ieslidināja ūdenī. Atgriezies atpakaļ, viņš no jauna nostiprināja dēli, tad paņēma tapetes un sāka līmēt sienu. Iezvanījās mobilais tālrunis.
– Gailis klausās, – Haralds atbildēja paroles vārdiem.
– Vecais, cik tālu esi ticis? Vēl neesi atradis? Par ilgu. Tā kā rītvakar vajadzētu. Ir viens darbiņš.
– Vai tu skaidri zini, ka tieši te esi nolicis?
– Par ko tu mani turi? Rītnakt būšu pie tevis. Skaties, ja nebūsi atradis! – otrā pusē balss skanēja pavisam nikni.
Haralds nolēma rīkoties. Viņš paziņos, kur nākas. Ervīnam jau sen vajadzēja apgriezt spārniņus. Tie sirojumi kļuva pavisam neciešami. Beigās vēl viņš, Haralds, būs vainīgs, ka atbalstījis bandu. Vēl tikai jānoprasa Dignai, kas viņai ar to Ervīnu. “Labāk tomēr ne, skuķis tāpat nekā nestāstīs,” nosprieda Haralds.
Digna vārtījās gultā bez miega. Domas nemierīgi šaudījās pa galvu. Kamilas sacītais neizgāja no prāta. Dīvaini jau bija, ka no Ervīna nepienāca nekādas ziņas. Taču negribējās ticēt, ka viņš redzēts tepat pilsētā. Nemiera tirdīta, viņa iegāja virtuvē un piegāja pie plaukta, kur stāvēja Ervīna dāvātā krūzīte. Pacēlusies uz pirkstu galiem, Digna to nocēla un pa paradumam jau gribēja krūzīti celt pie lūpām, kad izdzirdēja troksni. Sabijusies viņa gribēja krūzīti nolikt atpakaļ, bet neveiksmīgi – krūzīte noslīdēja zemē un pāršķēlās uz pusēm. Cietusi bija arī osiņa. Digna šņukstēdama ņēmās lasīt lauskas, kad blakustelpā aizcirtās durvis. Atskanēja šāviens. Digna neziņā stāvēja kā sastingusi. Gar logu aizskrēja cilvēki, balsis attālinājās, līdz beidzot apklusa.
Nedaudz atguvusies, Digna iegāja lielajā istabā. Tā oda pēc dūmiem. Logs bija vaļā, rūtīm trūka stiklu. Viņai kļuva baisi. Uzmetusi uz pleciem segu, viņa iegāja atpakaļ virtuvē. No pārdzīvojumiem Dignai reiba galva. Uzlikusi vārīties ūdeni, viņa atspiedās pret sienu. Kur bija Ervīns, un vai vispār tāds bija? Varbūt arī Haraldu viņa bija nosapņojusi? Digna, izslēgusi gāzi, atsēdās pie galda.
Rīts atnāca saulains. Kaktā sīca muša, iepinusies zirnekļa tīklā, uz grīdas mētājās zilas lauskas. Digna gulēja. ◆
