Gaidot Tēva dienas festivālu, kas šogad notiks
10. septembrī Rīgā, Vērmanes dārzā, nopietnās un ne tik
nopietnās atziņās par bērnu audzināšanu un tēva lomu dalās
tēvs ar bagātu pieredzi – sešdesmit gadu vecais 12 bērnu
tēvs, sociālo tiesību eksperts Pēteris Leiškalns. Viņa
vecākajai atvasei ir 41 gads, savukārt jaunākajai apritējuši
tikai četri!
Tēva dienas festivālu jau ceturto gadu pēc
kārtas organizē Latvijas vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv”.
Festivāls sāksies plkst. 12.00 ar svētku gājienu no Brīvības
pieminekļa, kas tālāk vedīs līdz Vērmanes dārzam, kur līdz
plkst. 17.00 notiks dažādas aktivitātes visai ģimenei. Pasākuma
programmai un jaunākajām aktualitātēm var sekot līdzi šeit –
www.tevadiena.lv.
Kad Pēteris Leiškalns atbild uz jautājumu “Cik
jums ir bērnu?”, daudzi domā, ka viņš mānās. Tiešām
divpadsmit?! Pirmajā laulībā, kas bija 30 gadu ilga, dzimuši trīs
dēli un septiņas meitas, no kuriem vecākajam dēlam Kristam nu jau
ir 41 gads, bet jaunākajai atvasei – meitai Emīlijai – 22
gadi. Bērni jau tik lieli, ka arī pašiem ir ģimenes un sagādājuši
to prieku, ka Pēteris ir vectētiņš 14 mazbērniem, no kuriem
vecākajam jau 20 gadu. Kā stāsta Pēteris, lai arī ģimene ir tik
liela, tas nekad viņu nav apgrūtinājis, gluži otrādi – radījis
milzu prieku un lepnumu.
Ar cik lielu uzmanību viņš gādā par
vecākajiem bērniem un visiem mazbērniem, ar tikpat lielu mīļumu
viņš lolo savus jaunākos bērnus, kas dzimuši otrajā laulībā,
– septiņgadīgo Jēkabu un četrgadīgo Beatrisi. Par pašu mazāko
brāli un māsu prieks bijis arī pārējām Pētera atvasēm. „Pēc
šķiršanās ar pirmo sievu kādu laiku biju tāds kā izstumtais no
ģimenes, bet laiks gāja uz priekšu un pie jaunajiem apstākļiem
pieradām. Kad pieteicās Jēkabs, vecākie dēli un meitas bija
sajūsmā. Viņi bērna dzimšanu uztver kā pozitīvu notikumu
neatkarīgi no blakus apstākļiem, kas varbūt skāra manas
attiecības ar bijušo sievu,” “Mammamuntetiem.lv” atklāj
Pēteris Leiškalns un dalās atziņās par bērniem, ģimeni un tēva
lomu.
1. Bērni motivē uz sasniegumiem
“Ar pirmo sievu apprecējos, kad mums abiem bija
18 gadu. Bijām jauni. Tad šķita, ka visi ceļi vaļā, esi vesels
un stiprs, šķita, ka dzīvē viss ir iespējams, tāpēc daudz
bērnu nelikās nekas ārkārtējs, kā to uztver mūsdienās. Mana
vīzija bija tāda, ka mūsu ģimenē būs četri vai pieci bērni.
Tā kā arī es esmu audzis piecu bērnu ģimenē, domāju, ka tas ir
tikai normāli, ja ir tik daudz brāļu un māsu. Kad mums bija
piedzimuši pieci bērni, drīz vien pieteicās arī sestais, un, ja
godīgi, viens bērns vairāk neko daudz ikdienā nemainīja. Līdzīgi
bija ar pārējiem. Ja esi pieradis pie deviņiem bērniem, tad kāpēc
ne desmito? Katrs no viņiem ir īpašs un liela laime. Bērni palīdz
īstenot sapni par labāku nākotni, jo vienmēr motivē uz
sasniegumiem.”
2. Daudzbērnu ģimenē viens par visiem, visi par
vienu
“Daudzbērnu ģimene – tā ir kā neliela
kopiena, kurā viens ir par visiem un visi – par vienu. Pēc
personīgās pieredzes varu teikt, cik labi ir tad, kad ir brāļi un
māsas, uz kuriem vienmēr vari paļauties. Ja tagad varbūt
kontaktējamies retāk, vienalga – esmu drošs, ka būs cilvēki,
kas mani atbalstīs, kad vien vajadzēs. Bērni nekad nav pārmetuši,
ka viņu ir tik daudz un ka kādam kaut kā pietrūktu. Vienmēr
uztvēruši to kā pozitīvu dzīves apstākli – blakus ir tik
daudz savējo. Vienmēr būs kāds, kas pažēlos, samīļos,
atbalstīs.
Un tagad, kad pašiem ir savas ģimenes, liels
pluss – ir, kas pieskata bērnus, ja tas nepieciešams. Piemēram,
vecākā meita Linda ar vīru bieži dodas komandējumos, un kur
atstāt bērnus? Pavisam vienkārši – kāda no māsām vai brāļiem
noteikti varēs uzņemties šīs rūpes. Pats esmu šo iespēju
izmantojis – lai gan reti, bet ir bijuši gadījumi, kad mani
lielie bērni pieskatījuši manus pašus mazākos.”
3. Bērni ir lieli palīgi
“Bērni ir neatsverama palīdzība arī mājas
darbos. 90. gados sākām būvēt sev māju, pašu rokām. Vecākajam
dēlam bija 15 gadu, un abi kopā diezgan daudz paveicām. Savukārt
meitas palīdzēja mammai mājas darbos – tīrīja, gatavoja ēst.
Tas viss negūlās tikai uz maniem un sievas pleciem. Piecpadsmit
gados dēls arī sāka pats pelnīt. Tajā laikā rakstīju
laikrakstam “Atmoda”, un sākotnēji dēls palīdzēja man drukāt
uz rakstāmmašīnas, vēlāk – pats sāka rakstīt un nodrošināt
sev iztiku.”
4. Par daudzbērnu ģimenēm joprojām ir stereotipi
“Viens no nepatīkamākajiem stereotipiem par
daudzbērnu ģimenēm ir tāds, ka tās ir nelabvēlīgas un vecāki
visdrīzāk ir dzērāji. Ja godīgi – pa visu savu mūžu neesmu
izdzēris tik daudz alkohola, cik cits varbūt vienā vakarā. Par
laimi, maniem bērniem nenācās klausīties no citiem bērniem un
apkārtējiem tamlīdzīgus pārmetumus. Varbūt tie arī izskanēja,
taču viņi neņēma tos galvā, ļoti labi apzinoties daudzbērnu
ģimenes plusus.
Kā viena no manām meitām stāstīja – viņas
klasesbiedrene, kura bija vienīgais bērns ģimenē, pat apskaudusi
viņu par to, cik jautri iet, kad ir brāļi un māsas. Tajā pašā
laikā, ja kāds klases vai skolas biedrs kādu no bērniem aizskāra,
viņam bija, kas palīdz tikt galā ar sarežģījumiem, – brāļi
un māsas, ar kuriem varēja izrunāties, kas uzklausīja un
palīdzēja atrisināt problēmas. Tā teikt, draugu viņiem netrūka,
jo bija labi sabiedrotie cits citam.”
5. Būt daudzbērnu ģimenei izmaksā ļoti dārgi
“Būt daudzbērnu ģimenei nav finansiāli
viegli. Īpaši mūsdienās – tas ir ļoti dārgi. Savā ziņā ir
pareiza taktika, ja pāris vispirms uzlabo savu materiālo stāvokli
un tikai tad domā par bērniem. Vienīgi statistika rāda, ka tad,
kad šī materiālā labklājība ir sasniegta, bērni kaut kā
nerodas. Tāpēc, kā ir pareizāk, nav iespējams pateikt, taču ir
skaidrs: ja tev ir bērni, tad galvenais uzdevums – nodrošināt
viņiem iztiku. Grozies, kā gribi, bet, ja tev ir bērni, rēķinies,
ka vajag katru no tiem aprūpēt un nodrošināt, lai viņš ir
paēdis un apģērbts.
Esmu strādājis par taksistu un sētnieku, bet
mans sapnis bija kļūt par ārstu, tāpēc paralēli darbam vēl
studēju medicīnu. Vēlāk arī strādāju par ātrās palīdzības
feldšeri, kura alga bija nežēlīgi maza. Smieklīgi ir tas, ka
ātrās palīdzības šoferis pelnīja četras reizes lielāku algu,
savukārt man bija autovadītāja kvalifikācija, varēju būt viņa
vietā, tomēr kādu laiku turējos pie saviem sapņiem. Taču šis
laiks bija īss. Kļūt par ārstu – tā bija manas jaunības
iegriba. Ātri sapratu, ka ar to nevaru ģimeni uzturēt.
Viena no izvēlēm, kas jāizdara, kad kļūsti
par tēvu, – nevari atļauties strādāt to darbu, ko gribi, bet
jādara tas, ar ko vari nodrošināt savu ģimeni. Vēl viens tēva
uzdevums – samierināties ar valsts varas pārstāvju attieksmi
pret ģimenēm ar bērniem. Zināms, ka pabalstu sistēma nav nekāda
iepriecinošā, tāpēc gribot negribot jārēķinās, ka
finansiālais atbalsts ģimenē tomēr ir un paliek vecāki.”
6. Ģimenei nepieciešams vismaz viens kopīgs
vaļasprieks
“Tēvam – vienalga, kāda būtu rocība, –
saviem bērniem ir jānodrošina pilnvērtīgs brīvdienu
piepildījums. Varbūt finansiālu apsvērumu dēļ maniem bērniem
nebija tik daudz lietu kā citiem, un dažādos aspektos viņi to
izjuta, bet mums bija svarīgi, lai visai ģimenei ir viens hobijs.
Galvenais, lai vismaz viena brīvdiena nedēļā tiek pavadīta
visiem kopā ārpus mājas. Tas viņus vienmēr ir pozitīvi
uzlādējis.
Laika trūkuma un arī finansiālās situācijas
dēļ nebija iespējams katru bērnu sūtīt uz kādām īpašām
individuālām nodarbībām talantu attīstīšanai, daudz vieglāk
bija, ja mums visiem ir viena kopīga nodarbošanās, un tā bija
slēpošana. Ziemā reizi nedēļā braucām uz Bulduriem slēpot uz
kalna vai Bulduru mežā, no kura netālu dzīvojām, slēpojām ar
distanču slēpēm. Meita stāstīja – par spīti tam, ka ar
finansēm mums bija, kā bija, pabijām Karpatos, vasarās braucām
arī ar ūdensslēpēm un piedalījāmies tādās aktivitātēs, ko
citu ģimeņu bērni nemaz nebija piedzīvojuši. Kas ir pats
labākais – slēpošana mūs vieno joprojām! Ik pa laikam ar kādu
no bērniem un mazbērniem dodamies uz tuvāku vai tālāku klanu un
baudām ziemas priekus.”
7. Tēvs ir atbildīgs par bērnu nākotni un
izglītību
“Tēvs ir tas, kurš atbild par savu atvašu
nākotni, tāpēc bērnos jārada apziņa, ka ir jāmācās.
Pirmkārt, tas jārāda ar savu piemēru. Esmu ieguvis četras
augstākās izglītības – kā ārsta palīgs, kā sociālais
darbinieks un maģistra grādu gan tiesībzinībās, gan ekonomikā.
Strādājot un audzinot bērnus, paralēli esmu studējis, tāpēc
bērni vienmēr ir redzējuši, cik liela nozīme dzīvē ir
izglītībai. Tas ir svarīgs instruments labākai nākotnei.”
8. Ar gadiem tētis kļūst sirsnīgāks
“Kad biju jauns, biju liels maksimālists un kā
tēvs stingrāks savās prasībās, vecākie dēli un meitas auga
diezgan lielā disciplīnā, ievērojot manu kārtību un noteikumus.
Ar gadiem esmu kļuvis tolerantāks un sirsnīgāks. Jēkabam un
Beatrisei (jaunākie Pētera bērni – “Mammamuntetiem.lv”)
vispirms veltu mīļumu, un tikai pēc tam seko kādi audzināšanas
noteikumi. Iespējams, esmu nonācis jau līdz vectētiņa
filozofijai. Ja apgalvo, ka vecāku lieta – būt stingriem, tad
vecvecāki ir tie, kas mazbērnus tikai mīļo, jo viņu audzināšana
ir vecāku, nevis vecvecāku atbildība. Teorētiski jau piederu pie
vecvecāku vecuma grupas, varbūt tāpēc pret saviem jaunākajiem
bērniem tā arī izturos – mazāk stingrības un prasību, vairāk
sirsnības. Ja vecākos bērnus vēl centos pats veidot par
personībām, viņus stingri mācot un audzinot, tad jaunākajiem
ļauju pašiem izaugt par personībām, kādas viņi vēlas būt.”
9. Ir vērts izmantot radu atbalstu
“Ja tev ir bērni, neaizmirsti uzturēt labus
kontaktus ar saviem radiem! Viņi palīdzēs ne tikai grūtā brīdī
ar atbalstu, bet arī, ja nu gadījumā kādam ir lauki, var bērnus
pa vasaru aizsūtīt pie viņa. Tā es savējos pa vasaras brīvlaiku
sūtīju pie māsas. Palīdzēja viņai lauku darbos un varēja
izbaudīt lauku dzīvi, bet mēs ar sievu – atpūsties.”
10. Jo vairāk bērnu, jo grūtāk atcerēties
gaviļdienu datumus
“Kad ir daudz bērnu, nav nekāds brīnums, ka
ik pa laikam sanāk sajaukt bērnu vārdus. Lieni nosaukt par Elīnu
vai otrādi. Arī jubilejas ir gadījies aizmirst. Proti, kad bērni
bija mazi, tad gan ne, jo mazie jau paši ļoti labi atceras, kad ir
dzimšanas diena, un vecākiem atgādina, ka šis datums tuvojas.
Cits stāsts, kad bērni ir lieli. Un, ja viņu ir divpadsmit, katram
divas svinamdienas gadā, mūsu pulkam vēl piepulcējas bērnu otrās
pusītes un viņu bērni… Sanāk, ka mēnesī vismaz četras
svinēšanas! Apsveikt katru – tas ir tikpat kā neiespējami, bet
neviens no mums īpaši nepārdzīvo, ja nu kāds ir aizmirsis to
izdarīt. Jebkurā gadījumā – apsveicēju loks ir tik plašs, ka
var pat nepamanīt, ka kāds aizmirsis piezvanīt vai atsūtīt
īsziņu. Kā arī – labi, ka ir tāds portāls “Draugiem.lv”,
kas atgādina par kāda jubileju.
Turklāt, ja ir tik daudz bērnu un mazbērnu, tad
ziemās mūsu saimei sanākt kopā ir praktiski neiespējami. Jo kur
gan mēs tik daudz varam ietilpt? Varat iedomāties, kāds pūlis mēs
esam, ja saskaita kopā vecāko bērnu ģimenes! Mūsu kopā
sanākšana ir iespējama tikai ārā, pagalmā. Tāpēc vismaz
vienam no visa bara ir jābūt tādai vietai, kur mūs visus uzņemt.
Par laimi, meitai ir liels dārzs ar lielu nojumi un, protams, ar
atrakcijām pašiem mazākajiem. Tad vismaz reizi gadā vasarā
cenšamies visi satikties.”
11. Bērni ir dzīves lielākais prieks un lepnums
“Kas vispār dzīvē var dot prieku? Sievietes,
daba, arhitektūra, mūzika, bet jāsaka, kā ir, – pati svarīgākā
vērtība dzīvē un lielākais prieks, lai gan arī reizē lielākais
rūpju objekts, ir bērni. Skaties, kā viņi aug, un priecājies,
lepojies. Pat ja brīžiem klājas grūti, saproti, ka tā dzīvē
notiek – pēc kāpumiem ir kritumi un viss nevar būt tikai rožu
dārzs. Vērojot tagad pašu mazāko atvasi, kurai četri gadi,
brīnos, ko tik viņa nav iemācījusies un prot savā vecumā. Esmu
tēvs ar bagātu pieredzi, bet joprojām sajūsminos par katru no
saviem bērniem. Viņi katrs izauguši un izaugs par brīnišķīgām
personībām. Vislielākā veiksme kā tēvam – saprast, ka tavi
bērni ir atraduši tikpat jaukas otrās pusītes sev blakus un
mazbērni arī aug par gudriem un talantīgiem cilvēkiem.”
