Mīlestības nokrāsas

Vai esat aizdomājušies, cik gan dažāda var būt mīlestība? Tā var būt stipra, plosoša, asa, skumja, pacilājoša… Un vienmēr ĪSTA. Kā teicis Imants Ziedonis: “Bez mīlestības nedzīvojiet,/ Bez mīlestības viss ir mazs!”

Mīlestība saista laulātos, bet arī šajās attiecībās tā visu laiku mainās, pāraug citā līmenī, plosās un lēkā kā pa kalniem. Kādam tā tikai pastiprinās, kādam noplok. Mīlestība ir kā nograuzts nags, kā nogriezta matu šķipsna. Ataugs. Protams, citā nokrāsā un kvalitātē. Bet vienmēr ir vērts to ataudzēt. Tā tas ir. Visas krīzes vajag vismaz mēģināt atrisināt.

Mīlestības būtība dzīvē mainās, ja pasaulē ienāk bērns. To nu gan droši varu apgalvot – iestājas beznosacījuma mīlestība. Kā šajā laikraksta numurā saka Inga Pīterbārka: “Ar pārliecību varu teikt – tas ir grūtākais, bet labākais darbs, ko savā dzīvē esmu paveikusi! Un tikai meitiņai piedzimstot, esmu sapratusi, kas ir beznosacījumu mīlestība.” Arī šai mīlestībai ir nokrāsas – rūpes, mīļošanās, dusmas, uztraukums, smiekli… Bet tā ir un paliek mīlestība. Nemainīgi.

Ziniet, kāda ir viena no manām spilgtākajām mīlestībām? Ēdiens! Es patiesi mīlu gatavot un, protams, ēst. Tā ir kā meditācija, kā pacelšanās virs zemes – katra pašas sarūpētā garšviela ir īsta mīlestība. Tā ir laime, kad vasarā dārzā izaugušās garšvielas sakapāju, sasaldēju, sakaltēju – laimes mīlestības nokrāsa.

Māja. Vieta. Ir taču gadījumi, kad vecs (arī jauns) cilvēks ne par kādu naudu nepametīs savu māju. Jo tā ir mīlestība un ieguldījums. Katrs stūrītis, katra puķu dobe, katrs puteklītis ir Mīlestība. Tā nav tikai pieķeršanās, tā ir dzīve.

Manuprāt, vispatiesākā un īstākā mīlestība cilvēkam ir pret vecvecākiem. Šī nokrāsa laikam nav vārdos aprakstāma. Laime ir tad, ja tev ir vecmāmiņa vai vectēvs. Un mīlestība kvadrātā – vecvecvecāki. Tas ir retums. Vecvecāku apskāviens ir zelta vērts. Nē, tam pat nevar noteikt vērtību. Tie, kuriem ir vecvecāki, novēlu – piezvaniet, aizbrauciet, samīļojiet. Kamēr viņi ir virs zemes. Man saglabājies foto, kur bērnībā dejoju ar vectēvu. Skatos un domāju – kaut šodien tā varētu! Mīļu atmiņu nokrāsa. Maniem bērniem ir paveicies, jo viņi šobrīd var izbaudīt vispatiesāko mīlestību un arī mīlestību kvadrātā. Paldies Dievam, ka tā.

Mīliet savu valsti (nejaukt ar valdību), savu pilsētu, savu māju, savu māsu un brāli. Mīliet savu mammu un tēti. Mīliet savu vietu un iespēju būt te, šajā laikā. Mīliet savu darbu. Un, ziniet, es mīlu savu darbu un visu, par ko šoreiz rakstīju. Beidzot esmu tur, kur man jābūt. Paldies par šo iespēju – just darba mīlestības nokrāsu!