Pagājušās nedēļas terora akts Francijā ir no mums attāls notikums. Tā šķiet, ka mirušie ir tikai skaitlis. 80 vai vairāk – tas mūsu sirdis neaizskar. Jo vairāk ziņas skatāmies, jo vairāk, manuprāt, notrulināmies. Simts tur, desmit tur, 50 vēl kaut kur… 54 Zolitūdē! Un tad mums sāp. Un tad mēs raudam, jo tie ir mūsu pašu cilvēki. Pat ja ne reizi nesatikti, ne reizi neiepazīti – mūs tas aizskāra. Ar bēdām, laikam jau, ir tāpat kā ar mīlestību – no acīm prom, no sirds ārā. Nav jau mums jāraud par katru pasaules bēdu, bet mums vajadzētu arī atbrīvoties no mentalitātes – tas taču nav pie mums un tieši tāpēc mūs tas neskar. Kopš traģiskās bezjēdzības pagājusi teju nedēļa un ziņas būs pārpludinātas jau ar citiem notikumiem. Tā arī neesmu sapratusi, kāpēc pēc traģiskām ziņām ziņu diktori uzreiz turpina lasīt citas ziņas. Kur ir kaut ļoti īss klusuma brīdis? Tādi ir reti, un es nekad neesmu sapratusi – vai tiešām ētera laiks ir svarīgāks par sīku sekunžu pauzi šajā nežēlīgajā pasaulē? Es nekad nesapratīšu šo divkosību, kurā par nelaimēm un terora aktiem Eiropā ir klusuma brīži, bet par austrumos notikušajiem nav. Es nezinu, kā atrisināt situāciju. Un nav pie vainas iebraucēji. Francijas terora aktā vainīgais bija Francijas iedzīvotājs. Gan jau, ka iespaidojies caur reliģiju vai drīzāk politiku, bet tomēr – tas nebija bēglis. Tas bija savējais cilvēks, un tajā pašā valstī viņš arī izkala šādu plānu. Nevainosim tikai bēgļus, tikai musulmaņus. Vainosim ļaunumu, kurš spēj slēpties zem jebkura – reliģiozā fanātiķa, patriota, mājsaimnieces, pārdevēja, jebkura cita cilvēka. Mums gribas ietērpt ļaunumu, šoreiz parandžā, lai mums būtu pret ko cīnīties, bet ar šādu redzamu pretinieku mēs visu savu enerģiju veltam tikai vienai cilvēku grupai. Bet ļaunums ir daudz plašāks. Man ir mazliet bail no tā, ka terorisms mūsos iesēs naidu. Ka mēs gribēsim kādu sist, pārmācīt, izdzīt. Es vēl aizvien ticu, ka ļaunumu var iznīcināt tikai ar mīlestību un gaismu – kā jebkurā bērnu pasakā. Varbūt es kļūdos, bet nezinu citu recepti šai trakajai pasaulei. Mani pārņem milzīgas dusmas uz tiem, kuri acu priekšā ne tikai redz savu taisnību, bet cenšas to uzspiest citiem. Iebraukt pūlī ar mašīnu – tad nu gan “varoņdarbs”! Visi šie ir egoisti, kuri savas taisnības un pārliecības uzliek uz pjedestāla un liek visiem citiem pakārtoties. Skumji un ļoti nežēlīgi. Es ceru, ka mīlestībā rīkosies arī tie, kuru rokās ir vara, taču patreiz var dzirdēt dažādus viedokļus – šis ir karš, jācīnās, jāsit, jākauj nost. Un no tādiem pasaules valstsvīriem man bail. Nevis no terorisma, nevis no ļaunuma, bet no nemīlestības, jo viss ļaunais un tumšais ir vienkārši mīlestības trūkums. ◆
