Pagājušās nedēļas svētdienas vakarā Engures pagasta kempingā “Abragciema Baloži” kāds puisītis uz brīdi atstāts rotaļājamies ar citiem bērniem smilšu kastē, kamēr bērna mamma devusies nomazgāt traukus. Kad māte atgriezusies pēc bērna, viņš bija pazudis. Taču pirmdienas agrajā rītā meklēšanas spēkiem izdevās atrast pazudušo nepilnus divus gadus veco puisēnu, kurš viens pats pa nakti nosoļojis trīs kilometrus. Publiskajā telpā par šo gadījumu izskan ļoti dažādi viedokļi. Cits nosoda māti, nolinčojot viņu, un iesaka pat vecāku tiesību atņemšanu, cits nosoda pašu bērnu.
Arī manī šis notikums radījis pārdomas. Protams, pirmajā momentā šķita – tas ir kas nepiedodams un kā vispār iespējams pazaudēt divgadīgu bērnu. Bet nebūsim tik neiecietīgi. Dzīvē var gadīties dažādi, ikviens zina, ka bērni ir neprognozējami. Man pašai tas atsauca atmiņā kādu notikumu, kad Jaunlaicenes muižas svētkos pastaigājos ar māsīcas meitiņu. Toreiz viņai bija gandrīz tikpat gadu, cik pazudušajam puisēnam. Staigājoties bērns nolēma, ka vēlas paskraidīt un viņai noteikti vajag uzkāpt uz skatuves, bet tobrīd uz skatuves tika nestas dekorācijas un bērns bija jāpaņem maliņā. Protams, viņu tas neapmierināja. Kamēr es viņu mēģināju savaldīt un paņemt klēpī, viņa sāka kliegt: “Palīgā! Palīgā!” Tajā momentā sajutos ļoti neērti un, protams, vēroju apkārtējo reakciju, ko gan padomās cilvēki, redzot, ka ne māte mēģina paņemt rokās bērnu, kurš pretojas un kliedz: “Palīgā!” Ar to arī gribu vērst uzmanību, ka bērni tiešām ir neparedzami. Ir ļoti grūti izsekot visām viņu darbībām un paredzēt viņu uzvedību konkrētajā situācijā. Viens mirklis – un bērns jau ir aizskrējis līdz krustojumam vai lielveikalā aiz stūra. Varbūt tas saistīts ar to, ka tagad bērniem kaut ko mācīt vai aizrādīt vairs nav moderni, jo nedrīkst graut viņu pašapziņu. Tā nu viņi skrien. Lai vai kā, protams, tas nenozīmē, ka bērni nav jāpieskata un, atrodoties citā vidē vai smilšu kastē, jāatstāj vieni, taču vajadzētu būt mazliet saprotošākiem – neviens taču nevēlas pazaudēt savu bērnu! Nevajadzētu cilvēku nolinčot par to, ka tā gadījās, bet gan jāpriecājas, ka bērns tika atrasts sveiks un vesels. Es domāju, ka arī puisēna mātei šis bija liels pārdzīvojums un ļoti liela mācība turpmākajām dzīves situācijām. Kritizēt un nosodīt prot katrs, bet mācīties un nepieļaut šādas situācijas – tā jau ir māksla. Paldies Dievam, ka iznākums ir labs, un labs ir viss, kas labi beidzas! Sargāsim sev tuvos! ◆
