“Kaspersky Lab” dati liecina, ka 73 % pusaudžu vecumā no 14 līdz 16 gadiem nespēj iedomāties savu dzīvi bez viedtālruņa, bet 49 % nevar iztikt bez sociālajiem tīkliem. Domāju, ka reti kuru šie pētījuma dati spēj pārsteigt. Viedtālruņi un sociālie tīkli svin uzvaras gājienu. Lielai daļai cilvēku, ne tikai jauniešu, bet arī pieaugušo, šīs ierīces un tīkli ieņem dzīvē ļoti svarīgu lomu. Ir sajūta, ka sasniegts augstākais kulminācijas punkts un cilvēki fotografē un publisko ne tikai to, ko ēd, kur iet un ko velk mugurā, bet arī pavisam intīmas un privātas lietas, piemēram, tikko dzimuša mazuļa fotogrāfijas. Mazulis tikko spējis ievilkt pirmo elpas vilcienu, bet par viņa bildi jau priecājas ne tikai tuvinieki, bet arī pilnīgi sveši cilvēki. Vai tas ir pareizi vai ne, domas un uzskati dalās. Taču ir ļoti daudz situāciju, kad gribas kliegt – tā nav pareizi!
Man nešķiet normāli, ka tēvs ar dēlu dodas rotaļāties smilšu kastē, bet tēvs, uzgriezis muguru, nepārtraukti spaida telefonu, nemaz neredzot, ko dēls dara. Tēvs fiziski ir blakus, bet ko divgadīgais dēls no šīs kopā būšanas iegūst? Restorānā cilvēks, saņemot smalki pagatavotu ēdienu, vispirms ķer nevis pēc dakšas, bet pēc telefona, lai nofotografētu atnesto porciju. Var jau būt, ka pavāram tas ir glaimojoši, taču viņam, visticamāk, gribētos, lai ēdienu nobauda, kamēr tas silts vai gluži pretēji – nav sasilis. Dodoties uz publisku pasākumu, teātra izrādi vai koncertu, pusstunda paiet, uzņemot smuku selfiju, nemaz neredzot un nedzirdot, kas notiek apkārt. Pašiem jau tik šķiet, ka tas aizņem vien acumirkli, bet top viena bilde pēc otras, līdz izdodas notvert visskaistāko sejas grimasi. Piemēru un situāciju ir ļoti daudz. Patiesībā visu cieņu šiem cilvēkiem par drosmi, atklātību un savas dzīves neslēpšanu. Ir tiešām skaistas bildes, kuras ir vērts redzēt visiem. Taču tādu ir procentuāli maz. Atzīšos, ka esmu centusies noķert šo sajūtu, kad par tavu dzīvi visi visu zina. Taču vairāk par četrām bildēm manā “Instagram” kontā tā arī nav…
Pārsteidzoši ir tas, ka šiem savas dzīves publiskotājiem šķiet, ka pa īstam dzīvo un dzīvi izbauda tikai viņi. Tev nav bilžu? Tātad neko neesi brīvdienās darījis. Taču arī tie, kuri nebildējas, nemaz nerunājot par bilžu publiskošanu, dzīvo interesantu dzīvi. Publicēšanās savā ziņā kļuvusi par obligātu lietu, taču tas nav pareizi. Nevajag uzskatīt par interesantiem un aizrautīgiem cilvēkiem tikai tos, kuri savu ikdienu publisko. Gribētos, lai cilvēki atvērtu acis un spētu baudīt dzīvi ne tikai caur sociālo tīklu prizmu. Daudz vērtīgāk ir krāt patiesi jaukus, priecīgus mirkļus, nevis bildes, kuras uzņemot ir zudusi klātbūtnes sajūta. Dzīves kļuvušas publiskas, taču personīgā saskarsme mazinājusies. ◆
