Vajadzība pēc drošības un nodrošinājuma

Pārdomas

Ir sācies Jauns gads, bet cilvēka vajadzības pēc drošības un nodrošinājuma paliek nemainīgas. Tās cilvēku pavada visu mūžu. Varētu domāt, ka pietiek, ja cilvēks ir paēdis, siltumā un ir jumts virs galvas. Viss it kā kārtībā Tomēr laimes sajūtu tas nerada. Diemžēl mūsu aizņemtajā sabiedrībā pietrūkst paša galvenā – mīlestības. Ģimeniskuma sajūta, savējo atzinība, sirsnība kura sasilda katras dzīvas būtnes sirdi.

Īpaši šī vajadzība ir nepieciešama vecāka gada gājuma cilvēkiem, sevišķi tiem, kuri atrodas sociālās aprūpes centros. Cilvēki ir prom no ierastās vides, viens ar savām atmiņām un dzīves gaitā iegūtajām kaitēm.. Dzīvi ierobežo, dažbrīd pat iecirtīga turēšanās pie saviem ieradumiem.. Grūti sekot norādījumiem. Grūti pieņemt lēmumus. Risināt problēmas. Dažbrīd pazūd sakarība starp laiku vietu un personām.

Grūti aprast ar jaunajiem apstākļiem, kur nu vēl ar kaimiņiem. Jāpaiet laikam, lai iedzīvotos. Tad ir labi, ja šajā periodā apmeklē kaimiņi, bijušie darba biedri, draugi un arī tuvinieki. Tas ir daudz labāk, nekā sātīgi paēstas vakariņas.. Tās ir tās sīkās laimītes, ko centra cilvēki sevī krāj un gaida. Tas drūmo dienu padara dzīvošanas vērtu. Svarīgi pret katru izturēties kā pret personību. To man vēl strādājot uzsvēra tolaik sociālā dienesta darbinieki un mums jau zināmā medicīnas māsa Maija. Šo atziņu paturēju prātā. Tāpēc droši varu teikt, ka ļoti svarīgi ir iemītniekam paturēt roku, apņemt ap pleciem. Gados vecajiem ļaudīm ir izteikta vajadzība pēc šīm sajūtām.

Patīkami bija skatīties sociālajā vietnē Facebook, kur mīļums uz iemītniekiem plūst nāk arī centru vadītājiem.

Nepieciešams laiks un iejūtība, lai saprastu sirmgalvi. Svarīgi ir zināt viņa dzīvesstāstu. Labi, ja no mājām ir līdzi televizors, radio, personiskas bildes vai kādas citas mīļas lietas, kas palīdz iejusties jaunajos apstākļos. Apsveicami, ja var lasīt, adīt, šūt vai nodarboties ar kādu citu piemērotu darbiņu. Katrs vēlas sev draugus- vismaz vienu, ar kuru var no sirds parunāties, kopā pasmieties un paraudāt. Daudzi arī atrod un, vienprātības diedziņu vērpjot, dienas paiet ātrāk. Skumīgāk ir, ja nekas nesanāk, tad nu sociālajiem darbiniekiem jānāk talkā- savstarpējā pielāgošanās saikne veidojas ar vēlmi atvērties citam, ar vēlmi ieiet viņa pasaulē. Mazā laimīte jāsargā, skatoties no cita redzes punkta.

Taču attieksmi joprojām traucē vārdiņš BET… Nekas jau nav mainījies- vecais cilvēks turpina dzīvot un komforta sajūtu bieži meklē salīdzināšanas un konkurences ceļā. Trausls un ļoti sarežģīts ceļojums pa šo piespiedu dzīvi. Neba visiem lemts vecuma dienas baudīt mājās, kaut vientulībā un tomēr mājās, kur pat sienas palīdz.

Šeit atnākot, katram ir vajadzīga sava pieeja. Katrs meklē, kā cīnīties pret vientulību.

Ir veikti pētījumi, katra tipa pārstāvjiem. Tāpēc jau pašā sākumā ir jāpazīst iemītnieks, sociālā rehabilitācija sākas no tā brīža, kad cilvēks tiek ievests sociālās aprūpes centrā no pirmā skatiena, sveiciena.

Stiprajam līdzsvarotajam tipam– flegmātiķim vajadzīga aktīva teorētiskā un praktiskā darbība, viņam svarīgi apzināties jauno situāciju.

Stiprajam, nelīdzsvarotajam tipam– holēriķim ir vajadzība darboties, interese par dažādiem notikumiem- viņiem jāpalīdz cīnīties ar nemieru, kas pieaug līdz ar vecumu.

Vājā tipa pārstāvjiem– melanholiķiem- nemaz nav vajadzības pēc sabiedriskas aktivitātes. Ir tendence uz vienaldzību, depresīvu, skumīgu noskaņojumu, pesimismu. Viņi ātri nogurst, pat pie mazākās slodzes.

To īpaši svarīgi zināt plānojot aktivitātes, veidojot grupu nodarbības pēc iemītnieku interesēm. Protams, ka visiem nepieciešamas kustības, arī gulošajiem. Jo cilvēkam jājūtas pieņemtam. Arī vienkārša aprunāšanās pieder pie sociālās rehabilitācijas un aprūpes.

Piebilstams, ka individuālās īpatnības var dominēt par vecuma īpatnībām, kas vēl vairāk dramatizē situāciju. Maldās tie, kuri domā, ka vecajam cilvēkam pietiek tikai ar pilnvērtīgu uzturu, gaisu ūdeni un siltu istabu. Tā ir tikai daļa no Ābrahama Maslova izstrādātās cilvēka hierarhijas piramīdas. Cilvēks jūtas pilnīgāks un apmierinātāks, ja blakus ir ne vien savi vienaudži, sociālās aprūpes centra personāls, bet ciemos atnāk draugi, kāds no ģimenes locekļiem, ar kuriem kaut mirkli var ieiet citā dzīvē un pakāpties stāvu augstāk, kur dzīvoja viņi paši, pirms slimība vai vecuma nespēks nebija paņēmis savā paspārnē.

Vajadzība pēc drošībās un nodrošinājuma arī mīlestības, vajadzība būt atzītam ,noderīgam pastāvēs vienmēr, kamēr vien uz zemes būs cilvēks.