Alūksnes rajonu konferencē “Bioloģiskā lauksaimniecība un mūsu veselība” Jelgavā pārstāvēja Veclaicenes zemnieku saimniecības “Mauriņi” īpašniece Gunita Virka un Jaunalūksnes pagasta zemnieku saimniecības “Šalkas ELVI” īpašniece Iveta Laicena.
Alūksnes rajonu konferencē “Bioloģiskā lauksaimniecība un mūsu veselība” Jelgavā pārstāvēja Veclaicenes zemnieku saimniecības “Mauriņi” īpašniece Gunita Virka un Jaunalūksnes pagasta zemnieku saimniecības “Šalkas ELVI” īpašniece Iveta Laicena, kas piedāvāja degustēt truša gaļas izstrādājumus. Pašlaik viņas apgūst “zaļās” saimniekošanas pieredzi Vācijā.
“Mūsu rajonā ir trīs zemnieku saimniecības, kam ir otrais pārejas gads uz bioloģisko saimniekošanu – Veclaicenē “Mauriņi”, Gaujienā “Lazdiņas” un Ziemeros “Polieši”. Bet ir vēl vairāk nekā divdesmit saimniecību, kas pieteikušās uzsākt zaļo saimniekošanu,” informē Alūksnes lauksaimniecības konsultāciju biroja vadītāja Viola Kaparšmite.
Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības organizāciju apvienības prezidente Dzidra Kreišmane atzīst, ka tas vēl ir maz, salīdzinot ar citiem rajoniem. Piemēram, Preiļu rajonā ir 63 bioloģiskās saimniecības.
“Pieprasījumu pēc veselīgas pārtikas, kas ražota bioloģiskās saimniecībās, varēs nodrošināt tad, ja veidosies kooperācija. Alūksnes rajonā ir tikai divi truša gaļas audzētāji, tāpēc ir grūti domāt par kooperēšanos. Katram zemniekam atsevišķi ir grūti iekarot tirgu, lai arī Gunitai jau ir laba sadarbība ar Mārtiņu Rītiņu, kas kļuvis par bioloģisko produktu tirgus patronu un ir viens no uzticamākajiem “zaļo” produktu lietotājiem Latvijā,” stāsta Dz.Kreišmane.
G.Virka un “Poliešu” saimnieks Arvis Pavlovičs izmanto “Zaubes kooperatīva” kautuves pakalpojumus. “Rīgā veidojas tirdzniecības kooperatīvi. Domāju, ka tur varēs tirgot arī trušus. Sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem ir vajadzīgi lielāki apjomi,” komentē Dz.Kreišmane.
Viņa ir pārliecināta, ka Alūksnes rajonā ir bioloģiskās lauksaimniecības attīstības iespējas. Pēdējos gados valstī ir gandrīz trīskārt palielinājies šo saimniecību skaits.Dz. Kreišmane atzīst, ka “zaļajai” pārtikai nav lielāka cena tāpēc, ka cilvēkiem ir maza maksātspēja. Eiropas Savienības valstīs ekoloģiski tīriem produktiem ir par 20 līdz 30 procentiem augstāka cena, bet Latvijā tādu nevar prasīt.
