Man ir tāds noslēpums viens kluss – nez kāpēc mīlu parādus.
Man ir tāds noslēpums viens
kluss –
Nez kāpēc mīlu parādus,
Ko laikā neatnes man kāds,
Aug zemei parādā pat stāds.
Tev māte teica – tikai audz,
Man nevajag no tevis daudz.
Un nosalis un nepaēdis
Tu vēl pie viņas galda sēdies.
Jā, tomēr jādzīvo ir tā,
Lai kāds mums paliek parādā.
