Ja kāds no plašās rakstnieku saimes atlicinātu laiku un rakstītu stāstus par kaimiņattiecībām, apkopotus grāmatā, tos varētu novietot vienuviet ar lasītāju pieprasītākajiem kriminālromāniem, bestselleriem un romāniem par mīlestību.
Ja kāds no plašās rakstnieku saimes atlicinātu laiku un rakstītu stāstus par kaimiņattiecībām, apkopotus grāmatā, tos varētu novietot vienuviet ar lasītāju pieprasītākajiem kriminālromāniem, bestselleriem un romāniem par mīlestību. Ja vienu kaimiņu no otra šķir nieka pagalms vai metru augsta sēta, notikumiem lemts attīstīties pašiem no sevis. Labi, ja tie kā vieniem, tā otriem ir patīkami. Bet mēdz būt arī citādāk.
Kaimiņmājā uz dzīvi ierodas jauna ģimene vai iemītnieks. Pavērojiet, kā sāk rosīties apkārtējie ļaudis, jo ienācējs ir izjaucis mierīgās dzīves ritējumu tikai ar to, ka nav vietējais. Cik ļoti gribas uzzināt, ar ko jaunatnācējs nodarbojas, vai precējies, cik pārticis un kārtīgs. Tiek meklēti dažādi iegansti, lai viņu uzrunātu vai kaut pa atslēgas caurumu ielūkotos viņa mājoklī. Ja tas informācijas gūšanā nepalīdz, cilvēki gatavi izstrādāt un realizēt zinātņu doktora disertācijai pielīdzināmus plānus, kas palīdzētu izzināt svešinieku.
Mēģinājumi ir dažādi – nejaušas sarunas uzsākšana, padoma prasīšana, pārējo kaimiņu apskriešana. Ja tas nelīdz, ķeras pie viena no pēdējiem salmiem – aprunāšanas. Tā ir spilgts piemērs kaimiņu fantāzijas lidojumam, kas sasniedz augstāko pilotāžu. Domādams neizdomāsi, ko par sevi jaunatnācējs uzzina no ļaužu valodām. Izrādās, ka viņš ir slims un pustraks, noindējis vīru vai sievu, bet bērnus atdevis bērnunamam, nodarbojas ar pesteļošanu, ir bagāts, bet izliekas par nabagu. Uzskaitījumu var turpināt. Ja arī aprunāšana nelīdz, tiek meklētas vēl citas metodes. Piemēram, pār sētu jaunatnācēja pagalmā pārlido kāds sadzīves priekšmets. Ja svešinieks to uzreiz nepamana vai metēja rīcību klusībā uzskata par “savdabīgu joku” un grasās priekšmetu iemest atkritumu urnā, viņam tūlīt piešķir apzīmējumu – zaglis. Izrādās, vajadzējis zināt, kas metis, kāpēc tā rīkojies un kam priekšmets pieder. Ja arī tad jaunatnācējs nereaģē, seko telefona zvani un top pārsteidzoši “mākslas darbi”, kas izlikti visu apskatei. Sak, lai visi zina, kas jaunatnācējs ir par cilvēku.
Vai tiešām cilvēku dzīve ir kļuvusi tik neinteresanta, ka tās dažādošanai izmantojam pat nekrietnus un cilvēku aizvainojošus paņēmienus, tādējādi mēģinot pārbaudīt viņa pacietības mēru? Varbūt brokastīs, pusdienās un vakariņās labāk ēdīsim maizi, piedzerot tēju, nevis citu cilvēku.
Nav saprotams, kāpēc cilvēks, kurš neklimst pa kaimiņiem, lai savu dzīvi un pārdzīvojumus izklātu kā paklāju, un neiesaistās citu aprunāšanā, jāuzlūko par dīvaini. Kāpēc esam gatavi kārtot un regulēt cita dzīvi, neredzot, ka savējā valda haoss?
