Šūpulī ielikts novēlējums būt skolotājai

“Skolai ir atdots viss mūžs,” saka bijusī Alūksnes vakarskolas direktore Zinaīda Biedriņa, kura šoruden 1. septembrī nosvinēja 90 gadu jubileju. Tieši dzimšanas dienā pie viņas mājīgajā dzīvoklī Pils ielā 38 satikās paši tuvākie – meita Gunta, dēls Valdis, mazbērni Mārtiņš, Sanita, Madara Māra, Sandis, taču pats lielākais prieks jubilārei ir par to, ka sagaidījusi mazmazmeitiņu Melāniju Annu, kuru pati Zinaīda mīļi dēvē par savu vietnieci zemes virsū. Savukārt nākamajā dienā ciemos gaidīja “veco gvardi”, kā jokojot sevi dēvē bijušās kolēģes vakarskolā.

Kļuva par alūksnieti

Zinaīdas dzīves lielākā daļa aizritējusi Alūksnē, bet dzimtā puse ir Rēzeknes novada Dricānu pagasts. Pēc pamatskolas beigšanas, turpinājusi mācīties Viļānu vidusskolā, ko beigusi ar labām sekmēm. Ļoti gribējusi mācīties tālāk, un piedāvāts darbs mācīt bērnus jaunākajās klasēs, taču to darīt atturējis respekts pret saviem skolotājiem. Zinaīda iestājusies Rīgas pedagoģiskā institūta Dabaszinātņu fakultātē un pēc augstskolas beigšanas četrus gadus nostrādājusi Balvu novada Rekavas vidusskolā. Pēc tam nolēmusi mainīt darba vietu un uz viņas pieprasījumu pirmā atbildējusi Alūksnes rajona izglītības nodaļa, piedāvājot darbu vakara vidusskolā.

Šajā izglītības iestādē sākusi strādāt 1961. gada 1. augustā. Sākumā – kā ķīmijas un bioloģijas skolotāja, bet no 1977. gada bijusi metodiķe un skolotāja. 1982. gadā kļuvusi par vakarskolas direktori un šajā amatā strādājusi līdz 1982. gada 1. oktobrim. Oficiāli no skolotājas darba aizgājusi 2000. gada 31. janvārī.

Skolotājā atrod uzticības personu

Gadu gaitā vakarskolas mājvietas mainījušās. Palielinoties skolēnu skaitam, mācības notikušas arī uz vietas pilsētas lielākajās iestādēs un organizācijās. Ilgu laiku vakarskolas telpas bija barakās Ojāra Vācieša ielā. “Tagad vairs nav ne skolas, ne baraku. Guntiņa (meita – red.) mani aizveda apskatīties, kā tur tagad izskatās. Pavisam citādāka pasaule. Mani izvadāja un izrādīja arī visu pilsētu. Ļoti patika jaunais Tūrisma informācijas centrs, bet ielas pretējā pusē gan ir liels kontrasts. Jaunais veikals “Rimi”, kas tagad autoostas vietā, ir moderna celtne, bet vai tur iederas? Kopumā Alūksne pēdējo gadu laikā ļoti mainījusies, ir uzcelts jaunais sporta centrs. Aizejot no šīs pasaules, ļoti gribētu, lai bērniem un bērnubērniem būtu vieta, kur strādāt. Citādi gaidām tikai tūristus. Kādreiz pilsētā bija uzņēmums VEF, kur tik daudz cilvēku strādāja, bet tagad nekā tāda nav. Ja pilsētā būtu kāda ražotne, cilvēkiem būtu labāk,” pārdomās dalās Zinaīda.

Par vakarskolā nostrādāto laiku viņa teic: “Man bija brīnišķīgi darba gadi, brīnišķīgs skolotāju kolektīvs un audzēkņi. Vakarskolas skolēni, kuri pie mums mācījās, galvenokārt strādāja Alūksnē, viņus varēja sastapt gandrīz katrā darba vietā. Tiem, kuri atnāca no citām skolām vai bija guvuši pieredzi dzīves skolā, bija mērķis mācīties, un viņi to labprāt darīja, arī pieskatīja cits citu. Vakarskolā viņi iemācījās būt līdzcietīgi un skolotājos, un klases audzinātājos atrada uzticības personu. Skolotāju kolektīvs bija ļoti darbīgs un draudzīgs. Bija arī skolēni, kā tagad saka, ar īpašām vajadzībām. Gāju klasē un teicu – jūs nedrīkstat darīt viņiem pāri. Ja vajag palīdzēt, palīdzat. Atceros, kā skolēni veda uz autobusu vienu šādu audzēkni un palīdzēja tajā iekāpt.”

Lielākais prieks – par bērniem un mazbērniem

Īpaši sirsnīgas attiecības skolotājai izveidojušās ar pirmo audzināmo klasi, kas joprojām atceras savu audzinātāju un, kad vien iespējams, arī apciemo. Taču gadi aizrit, daudzi bijušie audzēkņi mainījuši dzīvesvietu vai arī nav vairs šajā saulē.

Vaicāta, ko viņa domā par pārmaiņām, kas skārušas Alūksnes novada skolas pēdējos gados, Zinaīda stāsta, ka redzes pasliktināšanās dēļ nevar vairs tik aktīvi sekot līdzi aktualitātēm ar preses starpniecību. “Man šķiet, ka slēdzot mazās skolas, mēs iztukšojam Latviju. Tur, kur nav skolas, nav arī dzīvības. Vai tiešām gaidīsim šeit iebraucējus no citām valstīm? Zemīte jau tukša nestāvēs…” saka Zinaīda.

Viņas lielākais prieks dzīvē šobrīd ir par bērniem, mazbērniem un mazmazmeitiņu. Gadu gaitā Zinaīda pierakstījusi savas atmiņas par pagājušo laiku, par dzīvē redzēto un piedzīvoto. Apjomīgā mapē apkopoti dati par vecvecāku un vecāku dzimtām. Zinaīda dokumentējusi nozīmīgākos notikumus savas ģimenes dzīvē, aprakstījusi gan priekus, gan bēdas, apkopojusi vārdus, kādus lietoja viņas vecāki Latgalē. Sirsnīgi un aizkustinoši ir mazie stāstiņi par bērnību un pieraksti, kuros fiksēta mazbērnu valoda pirmajos dzīves gados. Tā ir liela vērtība, kuru Zinaīda atstās saviem pēctečiem.

Gunta Grigore, Zinaīdas meita, Smiltenes novada Izglītības pārvaldes vadītāja vietniece:

“Skolas gados 6. klasē bija jāraksta sacerējums “Kurš cilvēks tev ir autoritāte, kuram tu gribi līdzināties?” Es šajā sacerējumā rakstīju, ka, mana autoritāte ir mana māmiņa, un manas domas gadu gaitā nav mainījušās. Savai māmiņai varu teikt tikai lielu paldies, ka neskatoties uz visām dzīves grūtībām, viņa mūs ir izaudzinājusi un viena pati izskolojusi. Pratusi paslavēt, kad tas bija vajadzīgs. Pacelt mūsu pašapziņu, kad dzīvē bija grūti, un parādīt pareizo ceļu. Mīlēt un jauki saprasties ar visiem četriem mazbērniem. Un dot viņiem padomu, kad to pajautā.”

Vizma Orlovska, bijusī kolēģe vakarskolā, matemātikas skolotāja:

“Zinaīda dzimusi 1. septembrī – datumā, kuru mēs saucam par Zinību dienu, un droši vien jau šūpulī bija ielikts novēlējums viņai kļūt par skolotāju. Zinaīda ir sirsnīga un izpalīdzīga, bet, strādājot skolā – arī prasīga gan pret skolēniem, gan kolēģiem. Tajā pašā laikā mēs vienmēr varējām vērsties pēc padoma, ja bija radusies kāda problēma, un kopīgiem spēkiem tā arī tika atrisināta. Esmu pateicīga, ka varēju daudzus gadus strādāt viņas vadītajā kolektīvā. Novēlu Zinaīdai stipru veselību, Dieva svētību, un dzīvot vēl daudzus gadus.”

Valda Mālkalne, bijusī kolēģe vakarskolā, mācību pārzine un vēstures skolotāja:

Varu teikt Zinaīdai lielu paldies par kopā nostrādāto laiku, jo gan viņa, gan viņas meita Gunta bija labas vakarskolas direktores. Skolēni ļoti cienīja Zinaīdu. Vakarskolā nebija tādu disciplīnas pārkāpumu kā dienas skolā, kas vēlējas, tas mācījās, bet kas nemācījās, tas nemācījās. Vakara vidusskolā sāku strādāt 1958. gadā, Zinaīda – 1961. gadā. No tā laika līdz viņas aiziešanai pensijā strādājām kopā un ikdienā sazināmies joprojām. 2. septembrī mēs – viņas bijušās kolēģes, apciemojām jubilāri un sveicām dzimšanas dienā. Ir prieks, ka daudzi mūsu bijušie skolēni joprojām atceras savus skolotājus.

Nekur netiku

Saulaina vasaras svētdiena. Tētis man apsolīja, ka paganīs lopiņus un mani palaidīs uz kaimiņu – Mozgu mājām paspēlēties ar citiem bērniem. Nevaru vien sagaidīt to mirkli, kad varēšu jozt pie citiem bērniem. Tētis liek man novākt traukus no galda. Steigā grābjot šķīvjus, viens izslīd un nokrīt uz grīdas, sadaloties vairākos gabalos. Tētis paskatās uz mani dusmīgi un nosaka: “Par sodu, ka darbu nedarīji labi, šodien nekur netiksi, ej uz ganiem pati.”

Secinājums: Izklaide arī jānopelna ar labu darbu.

(NO ZINAĪDAS BĒRNĪBAS ATMIŅĀM)