Aivita Lizdika
Svetlana Kučer Alūksnē ieradusies 7. aprīlī no Mariupoles, kur viņa strādāja par galveno grāmatvedi rūpnīcas laikrakstā “Priazovskij rabočij”. “Apmetāmies mēs ar mammu un līdzpaņemto kaķi Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas internātā. Ar sadzīves apstākļiem esam ļoti apmierinātas, esam izguldinātas tīros palagos, par ko pateicība internāta darbiniekiem, ir kur izmazgāt veļu, un Aigars Pepernieks vienmēr rūpējas, lai esam garšīgi paēdušas. Kaut arī neesam mājās, patiesi jūtamies kā mājās,” smaidot saka Svetlana.
Nolemj kļūt par brīvprātīgo
Dzirdot par aktivitātēm, kādas rīko Alūksnes un Apes Novada fonds (AANF), arī Svetlana piedalījās Alūksnē un Apē rīkotajās fonda labdarības akcijās Ukrainas atbalstam, kur no kara šausmām atbēgušie ukraiņi vārīja ukraiņu boršču un vareņikus. Šajā laikā viņa iepazinās ar AANF valdes priekšsēdētāju Dzintru Zvejnieci, un pēc Dzintras aicinājuma nolēma nākt viņai palīgā, strādājot kā brīvprātīgā Alūksnes novada Sabiedrības centrā. “Darbs galvenokārt ir ar dokumentiem, taču palīdzu arī Dzintrai komunikācijā ar bēgļiem no Ukrainas. Bieži vien ukraiņi, šeit ierodoties, domā, ka esmu vietējā darbiniece, tad paskaidroju, ka esmu tāda pati patvēruma meklētāja kā viņi, tikai pašlaik šeit strādāju kā voluntiere vai brīvprātīgā,” stāsta S. Kučer.
Aicina pamest necilvēcīgos apstākļus
Svetlanai līdz šim ar draugiem Mariupolē sakaru nebija, jo tie kara iespaidā bija pārrauti. Tagad pilsētu okupējuši krievi, tādēļ arī ir iespēja sazināties ar vietējiem iedzīvotājiem, jo sakari ir atjaunoti. “Visiem, ar kuriem runāju pa tālruni, saku, ka šeit, Alūksnē, ir normālas, mierīgas un klusas dzīves iespējas, aicinu braukt projām, jo viņiem tur ir necilvēcīgi dzīves apstākļi. Šeit ir skaista pilsēta, atsaucīgi cilvēki, ļoti patīkama daba, nav arī valodas barjeras, jo, tāpat kā pie mums, Ukrainā, vecākā paaudze prot krievu valodu, bet jaunie runā angliski,” saka brīvprātīgā. Dz. Zvejniece Svetlanu iepazīstinājusi arī ar apeniešiem, Api un tās dabas takām. Ukrainieti pārsteidzis tas, ka tur izvietoti dažādi apskates objekti un neviens tos neaiztiek, neasabojā. “Tas ir jūsu mazpilsētu šarms, kur katrai ir sava mākslinieciska seja,” uzsver S. Kučer.
Iespējams, kādreiz atgriezīsies
Svetlanai šeit patīk, taču viņa radusi dzīvot lielā industriālā pilsētā. Tādēļ jau maija beigās viņas ar mammu plāno pārcelties uz Grieķiju. Kādēļ šāda izvēle? “Trīs mēneši šeit būs pagājuši, nepieciešama tālāka virzība. Tā kā mani radinieki ir grieķi, pārcelsimies uz dzīvi tuvāk viņiem. Pašlaik patstāvīgi apgūstu grieķu valodu, kas ir pilnīgi atšķirīga no ukraiņu, krievu un angļu valodas,” stāsta Svetlana. Grieķija viņai šķiet simpātiska arī tādēļ, ka ļoti līdzīga klimata ziņā Ukrainai. Mariupole ir pilsēta pie jūras, kur vienmēr bija silti un saulaini pretēji tam, kā tas ir Alūksnē, kur ir samērā vēss klimats. “Pašlaik atgriezties savā pilsētā neplānojam, jo nav jau pat kur. Gan mans, gan māsas dzīvoklis ir saspridzināts, izdedzis, bet, iespējams, tad, kad mūsu Ukraina būs atjaunota, atgriezīsimies,” plāno S. Kučer.
Vērtē atzinīgi
Dz. Zvejniece ļoti atzinīgi vērtē Svetlanas darbu Sabiedrības centrā. “Vispirms jau viņa ir augstas klases grāmatvede, ļoti labi pārvalda tehnoloģijas un zina savu darbu, kaut arī nepārvalda latviešu valodu. Viņai ir izcila loģiskā domāšana, prefekts darbs ar skaitļiem. Esmu viņai ļoti pateicīga par laiku, ko veltīja darbam arī ar ukraiņu bēgļiem,” saka Dz. Zvejniece.
Reklāma