Alūksniešiem.lv redakcija
Eiropas Savienība pamazām mostas no ilūzijas par miera laikmeta nemainīgumu. Baltās grāmatas par Eiropas aizsardzību un plāna “ReArm Europe / Gatavība 2030” prezentācija ir vēsturisks solis — beidzot atzīts, ka drošības apdraudējumi ir reāli, un ka Eiropai jāuzņemas lielāka atbildība par savu aizsardzību. Eiropas Parlaments to pirms divām nedēļām skaidri pauda savā rezolūcijā par Eiropas aizsardzību, uzsverot nepieciešamību pēc kardinālas pieejas maiņas: mums vairs nepietiek ar simbolisku rīcību vai birokrātiskiem instrumentiem — ir jārīkojas ātri, vērienīgi un koordinēti.
Taču, kamēr Briselē top politiskie ceļa plāni, frontes valstīm — tostarp Latvijai — jādomā stratēģiski un praktiski. Nule skatītā un ar precizējumiem atbalstītā Latvijas Aizsardzības industrijas stratēģija ir svarīgs solis, taču tai jābūt “atvērtai stratēģijai” — elastīgai, dinamiskai un pielāgojamai. Pasaule nestāv uz vietas: stratēģijas izstrādes laikā vien jau paspēts izziņot ReArm Europe plānu un publiskot ES Aizsardzības Baltās grāmatas redzējumu. Stratēģija nedrīkst novecot vēl pirms tās īstenošanas — tai jābūt instrumentam, kuru iespējams nepārtraukti pilnveidot, lai tas kalpotu praktiskiem drošības mērķiem, nevis kļūtu par vēl vienu statisku dokumentu mapē.
Un mums beidzot jāzaudē jebkādas ilūzijas par pakāpenisku, miermīlīgu attīstību. Laiks straujiem, agresīviem soļiem. Ja gribam, lai Latvija ieņem savu vietu ne tikai Baltijā, bet arī Eiropas aizsardzības arhitektūrā, rīcībai jābūt atbilstošai — mērķtiecīgai, drosmīgai un balstītai realitātē.
Latvijas Aizsardzības industrijas stratēģija (2025-2036)
Latvijas valdības apstiprinātā Aizsardzības industrijas stratēģija (2025–2036) ir solis pareizajā virzienā, taču tās realizācija būs izšķiroša. Papīrs pacieš visu, bet vai Latvija spēs izlauzties no stagnācijas un kļūt par reālu spēlētāju reģionālajā aizsardzības industrijā?
Stratēģija paredz attīstību, bet tajā iztrūkst galveno “muskuļu”, kas varētu panākt šo attīstību – konkrētu instrumentu, kas padarītu Latviju par pievilcīgu galamērķi investīcijām un inovācijām. Šobrīd mēs esam labo nodomu fāzē, bet ar labiem nodomiem vien nepietiek, ja mūsu industrijas tuvākie konkurenti tepat blakus Igaunijā un Lietuvā jau strādā uz konkrētiem rezultātiem.
Lietuva un Igaunija jau ir krietni priekšā, piedāvājot gan efektīvas nodokļu atlaides, gan valsts finansējumu aizsardzības uzņēmumiem, gan stratēģisku pieeju eksporta atbalstam. Kamēr kaimiņi ir skaidri definējuši prioritātes un ielikuši reālus mehānismus uzņēmējdarbības veicināšanai, Latvija vēl tikai formulē rīcības plānu. Bez reālas rīcības stratēģija ir tikai birokrātisks vingrinājums.
Ko paredz aizsardzības industrijas stratēģija?
Stratēģijā paredzēts, ka Nacionālo bruņoto spēku iepirkumi no vietējās industrijas līdz 2028. gadam divkāršosies, bet līdz 2036. gadam trīskāršosies. Laba doma, taču, ja nav skaidru mehānismu, kā tas tiks panākts, tad šis mērķis paliek tikai uz papīra. Ir nepieciešami konkrēti soļi – garantētas ilgtermiņa pasūtījumu programmas, valsts līdzfinansējuma mehānismi jaunu ražotņu attīstībai, sadarbība ar stratēģiskajiem partneriem. Svarīgi arī definēt, kas ir mūsu stratēģiskie partneri pasaulē un ar tiem jāstrādā, lai panāktu ne tikai ārvalstu investoru piesaisti, bet arī militārās kopražošanas attīstību Latvijā, kas nodrošinātu ilgtermiņa klātbūtni un ekonomisko aktivitāti tieši šeit, uz vietas.
Tāpat paredzēts palielināt aizsardzības inovāciju finansējumu līdz 3% no budžeta līdz 2036. gadam, kas teorētiski varētu dot būtisku pienesumu industrijas attīstībai. Tomēr – kādi būs finansējuma avoti? Kāda būs sadarbība starp valsti un privāto sektoru? Pašreizējā situācijā Latvijas aizsardzības industrijai trūkst pieejas kapitālam, kas nozīmē, ka uzņēmumi nevar attīstīt jaunas tehnoloģijas un konkurēt starptautiskajos tirgos. Bez skaidras finanšu piesaistes stratēģijas šie solījumi būs tukši vārdi.
Lielākais izaicinājums ir investīciju vide un birokrātija. Tiek runāts par “zaļā koridora” ieviešanu, kas nozīmētu būtisku birokrātisko procedūru samazināšanu un atvieglotu licencēšanu militāro tehnoloģiju ražotājiem. Ministrija uzsver, ka šis mehānisms ļautu uzņēmumiem ātrāk iegūt nacionālo interešu objekta statusu, kas ievērojami paātrinātu saskaņošanas procesus, atļauju izsniegšanu un investīciju piesaisti. Teorētiski šāda pieeja varētu veicināt gan vietējās aizsardzības industrijas strauju attīstību, gan ārvalstu investīciju ienākšanu. Taču jābūt piesardzīgiem – vai šis koridors tiešām būs efektīvs, vai arī tas paliks vēl viens deklaratīvs solis bez praktiskas ietekmes? Vienlaikus jāapzinās, ka “zaļais koridors” daudziem jau kļuvis par teju lamuvārdu – tas ir ar skandāliem un kriminālprocesiem apvīts jēdziens. Tāpēc svarīgi nodrošināt caurspīdīgumu un stingru uzraudzību, izvērtējot uzņēmumu īpašumtiesību struktūru, darbības vēsturi un reputāciju, lai šis “zaļais koridors” nekļūtu par kārtējo slikto piemēru.
Tāpat Latvija joprojām nav definējusi savu nostāju attiecībā uz starptautisko partneru iesaisti aizsardzības industrijā. Kaimiņi jau sadarbojas ar lielajiem aizsardzības tehnoloģiju uzņēmumiem kā Rheinmetall Lietuvā un Izraēlas IAI un Igaunijas kopuzņēmums, lai nodrošinātu pretkuģu raķešu sistēmas Blue Spear izstrādi un ieviešanu. Igaunijas pieeja publiskajiem iepirkumiem ir bijusi gana inovatīva, pielietojot atvērtā publiskā iepirkuma procedūru – tas ir, iepirkumiem nevis definējot tehnisko specifikāciju, bet gan vajadzību, ko nepieciešams risināt. Tieši ar šo pieeju Igaunija piesaistīja Izraēlas IAI un šīs sadarbības rezultātā ieguvusi ne tikai vienu no attīstītākajām raķešu sistēmām, bet to vēl arī kopražo. Ja mēs gribam būt daļa no Eiropas aizsardzības ražošanas ķēdēm, ir jārīkojas – jāveido partnerības, jāpiedāvā nodokļu atvieglojumi un valsts atbalsts, lai piesaistītu lielos spēlētājus.
Stratēģijā ir daudz pareizu atziņu, taču jautājums ir – kas tās īstenos un kādā tempā? Laika mums nav daudz. Ministru kabineta atbalstītie principi ir pareizi: vietējās industrijas līdzdalība NBS lielo spēju līgumos, tehnoloģiju un zināšanu pārnese, “zaļā koridora” ieviešana, pilna dzīves cikla pārvaldība, un – galvenais – 20% iepirkumu no vietējās industrijas līdz 2028. gadam, 30% līdz 2036. gadam. Tie nav tikai ambiciozi cipari. Tie ir rādītāji, pēc kuriem mērīsim, vai Latvija beidzot izrausies no perifērijas un spēs integrēties Eiropas aizsardzības ķēdē.
Piegādes drošības politikas prasība par vismaz 30% vietējās industrijas iesaisti lielajos iepirkumos ir stratēģiski korekts instruments. Tas beidzot radīs apstākļus, kuros vietējie ražotāji no detaļu piegādātājiem var kļūt par pilna cikla spēlētājiem. Izņēmumi – starpvaldību līgumi, ārvalstu atbalsta programmas un starptautiskie iepirkumi – ir saprotami. Taču šie gadījumi nedrīkst kļūt par atrunu bezdarbībai.
Aizsardzības inovāciju fonds ar valsts finansējumu līdz 50 miljoniem eiro un sākotnējo 2 miljonu atbalstu divējāda lietojuma tehnoloģijām ir vēl viens solis pareizajā virzienā. Taču līdzekļi vien neko negarantē – svarīga ir spēja tos efektīvi ieguldīt tur, kur ir potenciāls un ātrs atdeves cikls. Šeit “Altum” loma būs izšķiroša – ar nosacījumu, ka administrēšana nekļūs par birokrātisku bremzi.
Tā visa fons ir viens: laika vairs nav. Krievijas draudi ir klātesoši. Sabiedrotie rīkojas. Ja mēs vēl vilksimies birokrātiskā lēnīgumā un piesardzībā, mēs zaudēsim ne tikai industriju – mēs zaudēsim stratēģisko uzticību. Latvijai jākļūst par uzticamu partneri piegādes ķēdēs un drošības risinājumos. Tas nozīmē – rīcību tagad, nevis pēc pieciem gadiem.
Ko darīt tālāk?
Ko darīt? Pirmkārt, Latvijai jāveido spēcīgs aizsardzības inovāciju fonds, kas nodrošinātu kapitālu uzņēmumiem, kas vēlas attīstīties šajā nozarē. Bez stabila finanšu atbalsta neviens stratēģisks sektors nevar attīstīties, un šobrīd Latvijas uzņēmumi darbojas uz pašu riska un privāto investoru pleciem, kamēr citur Eiropā valstis aktīvi atbalsta šo industriju. Fonds varētu darboties kā valsts un privātā sektora kopīgs kapitāls, līdzīgi kā tas notiek Igaunijā un citās NATO dalībvalstīs, kur valsts piešķir sākotnējo kapitālu, bet uzņēmēji un ārvalstu partneri iegulda turpmāk. Šādā veidā būtu iespējams radīt ekosistēmu, kur vietējie uzņēmumi var konkurēt ar lielajiem spēlētājiem un piesaistīt ārvalstu sadarbības partnerus.
Otrkārt, jārada efektīva un caurspīdīga eksporta licencēšanas sistēma, kas veicinātu Latvijas uzņēmumu konkurētspēju starptautiskajā tirgū. Šobrīd birokrātija šajā jomā ir pārāk lēna, un Latvijas uzņēmēji, kas vēlas eksportēt savus produktus uz Ukrainu vai citām valstīm, saskaras ar liekām procedūrām, kas aizkavē darījumus. Lietuva spēj apstrādāt eksporta licences uz Ukrainu 10 dienu laikā, kamēr Latvijā process var vilkties mēnešiem. Tas nav pieņemami. Ir nepieciešama eksporta licencēšanas paātrināšana ar skaidri definētiem termiņiem un procedūrām, kā arī iespēja iegūt globālo licenci, lai samazinātu birokrātisko slogu uzņēmumiem, kas eksportē regulāri.
Treškārt, nepieciešama agresīva valsts politika attiecībā uz ārvalstu investoru piesaisti, veidojot partnerības ar lielajiem starptautiskajiem aizsardzības ražotājiem. Šobrīd Latvija nav iezīmējusi skaidru stratēģiju, kā piesaistīt lielos NATO un ES aizsardzības uzņēmumus, kamēr Igaunija un Lietuva jau sadarbojas ar tādiem uzņēmumiem kā Milrem Robotics un citiem. Latvijai ir jāuzņemas iniciatīva, aktīvi piedāvājot izdevīgus nosacījumus investoriem – gan caur nodokļu stimuliem, gan birokrātijas mazināšanu, gan sadarbību ar vietējām izglītības iestādēm, lai nodrošinātu kvalificētu darbaspēku.
Ceturtkārt, nepieciešams būtiskāks valsts atbalsts inovācijām un tehnoloģiju attīstībai aizsardzības sektorā. Aizsardzības nozare globāli strauji attīstās ar inovāciju palīdzību – droni, mākslīgais intelekts, autonomās sistēmas. Ja Latvija vēlas būt konkurētspējīga šajā jomā, tad uzņēmumiem ir jābūt pieejamai gan infrastruktūrai, gan valsts līdzfinansējumam pētniecības un attīstības projektos.
Šī stratēģija var kļūt par Latvijas aizsardzības industrijas attīstības stūrakmeni, bet tikai tad, ja tā tiks īstenota ar reālu apņēmību un praktiskiem soļiem.
Rihards Kols, Eiropas Parlamenta deputāts
Reklāma