Alūksnes ārstam Aleksandram Misiņam – 135

Šogad februārī 135 gadi apritētu Alūksnes ārstam Aleksandram Misiņam. Visu savu dzīvi viņš veltījis cilvēku aprūpei un ārstniecībai, vairākus gadu desmitus gādājot arī par alūksniešiem. A. Misiņa dzīves gājums nav bijis viegls, savos spēka gados viņš pārdzīvoja divus pasaules konfliktus un Neatkarības karu, kā arī strādāja gan padomju, gan nacistiskās varas laikā.

Gan studijas, gan pašmācība

Aleksandrs Misiņš dzimis 1889. gada 7. februārī Annas pagasta “Lēģerniekos” Annes un Jāņa Misiņu četru bērnu ģimenē, kurā bija divas meitas un divi dēli. Savas skolas gaitas A. Misiņš uzsāka Annas pagasta skolā, bet vēlāk mācījās Alūksnē. 1904. gadā viņš uzsāka strādāt par lietvedi pie zemnieku lietu komisāra Alūksnē, bet vēlāk pārgāja uz Valku. 1908. gadā A. Misiņš pārcēlās uz Sanktpēterburgu, kur kļuva par kantora darbinieku kādā akciju sabiedrībā. No 1910. līdz 1912. gadam viņš atradās kara dienestā 180. kājnieku pulkā, kurā dienēja arī daudzas pazīstamas latviešu militārpersonas. Neskatoties uz darba maiņām un dienestu Krievijas impērijas armijā, A. Misiņš turpināja mācīties un pašmācības ceļā sagatavojās eksāmeniem. 1912. gadā viņš ieguva vidējo izglītību. Līdz ar vidējās izglītības iegūšanu varēja turpināties jaunekļa tālais izglītības ceļš – 1913. gadā viņš uzsāka mācības psihoneiroloģiskajā institūtā. Pirmais Pasaules karš nepārtrauca studiju procesu, dienesta izpildi viņš veica institūta lazaretē, šādi dienestu un mācības apvienojot līdz pat 1916. gadam. Tālāk studijas turpinātas medicīnās fakultātes Jurjevas jeb Tartu universitātē, šajā laikā piestrādājot kara bēgļu lazaretē, kas bija ļoti aktuāls jautājums, ņemot vērā lielo daudzumu cilvēku, kas bija devušies bēgļu gaitās un bija spiesti pamest savas mājas.

Cīņa ar kara sekām

1918. gadā A. Misiņš pabeidza universitāti un gadu vēlāk uzsāka strādāt par ārstu Alūksnes pilsētas slimnīcā. Savukārt 1919. gada vasarā un rudenī A. Misiņš veica Jurjevas jeb Tartu pilsētas ārsta palīga pienākumus, vēlāk tiekot nosūtītam uz Pērnavu, dizentērijas apkarošanas uzdevumā. Neatkarības kara laikā viena no būtiskākajām mūsu reģiona cilvēku problēmām bija cīņa pret slimībām, kuras izraisīja kara stāvoklis, nepiemēroti sanitārie apstākļi un uztura problēmas. 1920. gadā Latvijā bija reģistrēts 5501 dizentērijas jeb asinssērgas gadījums. Par dalību Neatkarības karā A. Misiņš saņēma Neatkarības kara piemiņas zīmi, kā arī gruntsgabalu, uz kura viņš vēlāk uzcēla namu Raiņa bulvārī 1.

Atver pirmo ambulanci

Savā tālākajā karjerā A. Misiņš bija gan bērnu, gan skolu ārsts, no 1920.

līdz 1930. gadam arī Alūksnes slimnīcas pārzinis. No 1920. gada līdz pat Latvijas okupācijai viņš bija arī Alūksnē izvietotā cietuma ārsts. Papildus ārsta pienākumiem viņš strādāja arī Alūksnes pašvaldībā un Alūksnes Sarkanā Krusta nodaļā, kur par darbu viņš saņēma Sarkanā Krusta 2. pakāpes goda zīmi. Lielā Alūksnes ugunsgrēka laikā, 1940. gada 5. jūlijā, savā jaunizveidotajā privātklīnikā A. Misiņš iekārtoja ugunsgrēkā cietušo aprūpi un pirmās palīdzības sniegšanu, rūpējoties par cietušo apmazgāšanu, ēdināšanu un cita veida palīdzību. 1941. gadā viņš izveidoja un atvēra Alūksnē pirmo ambulanci, kas savu darbību, līdzās citām jaunatvērtajām ambulancēm blakus pilsētās, sāka 1941. gada 1. janvārī. No 1944. līdz 1946. gadam A. Misiņš vadīja Alūksnes slimnīcu.

Raiņa bulvārī – klīnika

Aleksandra Misiņa māja Raiņa bulvārī 1 bija arī klīnika, kurā viņš pieņēma slimniekus. Padomju laikā māja tika nacionalizēta. Tolaik A. Misiņa īpašumā tika atstātas tikai dažas telpas, kurās viņš joprojām turpināja pieņemt pacientus. Otrās padomju okupācijas laikā, kad pilsētā ienāca aizvien vairāk jauno ārstu, Aleksandrs Misiņš un viņa pieredze tika “nobīdīti malā”, dodot ceļu padomju varai vairāk simpatizējošiem ārstiem.

Spēja izprast cilvēkus

Spēks un veselība ir cilvēka lielākā laime. Visu dzīvi ārstējot un darot laimīgus citus, A. Misiņu pašu piemeklēja ļaunums, kuru uzvarēt viņš vairs nespēja – kuņģa vēzis. 1958. gada 9. februārī, divas dienas pēc savas dzimšanas dienas, A. Misiņš devās mūžībā.

Par Aleksandru Misiņu laikabiedri teica – viņš bija dzimis, lai būtu par ārstu. Neārstējot cilvēkus tikai fiziski, bet arī garīgi, saglabājot mieru un motivējot cilvēku izveseļoties. Viņš bija nosvērts, mierīgs, rūpīgs, uzmanīgs pret pacientiem, atsaucīgs un spējīgs izprast cilvēkus. Viņš bija spējīgs dot padomu cilvēkiem, neatkarīgi no viņu finansiālā stāvokļa, katram pacientam atrodot risinājumu.

Rakstā izmantoti materiāli: Aleksandra Misiņa rakstītā autobiogrāfija, Alūksnes novada muzeja krājums, laikraksta “Malienas Ziņas” un laikraksta “Liesma” publikācijas, Alūksnes muzeja “Alūksnes ēku stāsti”, “Stāvoklis Latgalē 1920. gada februārī: kara sanitārās pārvaldes priekšnieka vietnieka Alberta Brambata ziņojums”.

Dainis Rižkins, Alūksnes novada muzeja vēsturnieks