Reklāma

Vai dzeja dziedē?

Foto: pixabay.com

Jau 55 gadus septembra sākumu Latvijā iekrāso Dzejas dienas. Savulaik sarīkotas par godu Raiņa simtajai jubilejai, tās kļuvušas par pastāvīgu vērtību, kas ik rudeni ap Raiņa dzimšanas dienu vienkopus pulcē dzejniekus, atdzejotājus un dzejas mīļotājus. Šogad Dzejas dienu sauklis ir “Dzeja dziedē”, aicinot paraudzīties uz dzeju kā indivīdu un sabiedrību dziedējošu fenomenu.

Par jautājumu, vai dzeja spēj dziedēt, aizdomājos, kad dzirdēju dzejnieces Ineses Zanderes šerpo viedokli: “Dzeja nav nekāda Zilākalna Marta, un neko tā nedziedē.” Viņa drīzāk uzskata, ka dzeja iedzeļ. Ne tikai dziedē un glāsta. Un taisnība visiem, jo, cik vien dažāda dzeja, tik dažāds ir tās uzdevums, mērķis un pretenzija.

Atzīšos, neesmu liela dzejas lasītāja, drīzāk pavisam maza. Taču vismaz reizi gadā – septembrī, es, šķiet, piedomāju par dzeju vairāk un arī kaut ko izlasu. Mājās man ir, ja tā var izteikties, must have* dzejas krājumi, kas reizēm tiek cilāti, proti, Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis, Fricis Bārda, Aleksandrs Čaks, Eduards Veidenbaums, skatos, arī Haijams un pat Puškins, bet šad un tad kaut ko nopērku mirkļa iespaidā. Aizvadītajā nedēļas nogalē Ates tirdziņā par godu Dzejas dienām izvēlējos kādu dzejas grāmatu no Vītola izdevniecības grāmatu galda, un, jāatzīst, Gulbenes novadam tas ir diezgan bagātīgs. Sāku prātot, cik plašs tas būtu Alūksnes novadā… Žēl, ka Alūksnē pazudusi literātu tikšanās tradīcija, ko savulaik uzturēja dzejniece Kornēlija Apškrūma, balstot vietējo dzejas sparu un uztaustot jaunos talantus. Varbūt kāda kultūras iestāde varētu uzņemties to turpināt?

Ja ne, tad meklēsim, lasīsim un rakstīsim paši. Kā pagājušonedēļ kādā pēcpusdienā, kad redakcijā lasījām pēc nejaušības principa izraudzītus dzejoļus vai kad septembra noskaņā uz biroja tāfeles dzima pašu sacerēts kopīgs dzejolis. Un to var saukt arī par dziedināšanu jeb kā par dzeju saka literāte Velta Sniķere “iečāpošanu brīnumainajā”.

“Iespējams, tu to vēl neesi piedzīvojis, bet ir tāds brīdis, kad dzejolis nostrādā. Tajā brīdī atkāpjas vientulība, un tu pēkšņi esi kopā – ar autoru, apkārtējiem un sevi pašu. Mēs esam trenēti dzīties pēc dzīves rezultātiem, bet dzeja apstādina un atgādina – tu neesi viens, mēs tevi dzirdam un saprotam. Tad nobrūk uzceltās sienas, tu attopies tīrs, godīgs, ievainojams un skaists, un dzīves ievilktās brūces var dzīt. Nāc paklausīties,” teikts šā gada Dzejas dienu manifestā.

Un kādu dzeju pēdējā laikā esat lasījuši jūs…?

*nepieciešams (no angl.)

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Alūksniešiem.lv komanda.