Diāna Lozko
Es vēlos parunāt par nožēlu. It sevišķi to nožēlu, kura pārņem mūs, aizejot kādam cilvēkam. Es varēju vairāk darīt to, varēju nedarīt to, man vajadzēja būt tur, nevajadzēja būt tur, vajadzēja pateikt labus vārdus, nevajadzēja strīdēties un tā tālāk. Neviens neparedz otra aiziešanu, un esmu dzirdējusi vienu no skaistākajiem skaidrojumiem – ja jūs, piemēram, esat sastrīdējies ar savu radinieku un viņš nomirst, jūs dabīgi moka vainas apziņa, taču tai tur nevajadzētu būt, jo, kad cilvēks aiziet, viņš ieiet milzīgā gaismā un mīlestībā, kurā viss tiek piedots. Uz jums veras tikai ar lielu mīlestību. Es to vienmēr esmu teikusi cilvēkiem, kuriem ir aizgājis kāds līdzcilvēks, taču izrādās, ka pašai man to ir grūti izdzīvot sevī. Es nožēloju to, ka neesmu bijusi pietiekams palīgs, neesmu pateikusi pietiekami daudz labu vārdu, esmu vispār pazudusi uz laiku un nedevusi cilvēkam ziņu par sevi.
Tā ir noticis jau pāris reizes, kurās ir aizgājis kāds līdzcilvēks, un es apsolos, ka es laikus atbildēšu uz zvaniem, rakstīšu vairāk un tā tālāk. Bet tad notiek dzīve. Es atnāku pēc darba un apsēžos pie televizora, lai atslābtu no ikdienas. Es neuzzvanu tiem, kuriem varētu uzzvanīt un apjautāties, kā iet. Un es to šobrīd ļoti nožēloju, bet tad mēģinu atcerēties par lielo gaismu, kurā aizgājējs ieiet. Tajā mūsu nožēlas izšķīst kā cukurgraudi. Mums pašiem ir grūti sadzīvot ar šiem graudiņiem, jo mūsu prātā vienmēr ir ideālie modeļi, kā mums būtu jārīkojas, bet šobrīd viens no mīļākajiem teicieniem, kuru dzirdēju no draudzenes, – dzīve notiek. Un dzīve notiek patiesi. Vienmēr atcerēšos kādu sievieti Polijas kafejnīcā. Viņai bija pāri 80 gadiem, un viņai kāds draugs pie galdiņa jautāja – “vai tad tu nedusmojies uz to un to?”. Un viņa atbildēja – “nē, jo es saprotu dzīvi”.
Mums katram ir kādas nožēlas, it īpaši cilvēku aiziešanas brīdī, jo mūsu galvā ir simtiem scenāriju, kā mēs varējām rīkoties citādāk, bet pa vidu ir vienkārši notikusi dzīve. Un tā notiks arī mūsu aiziešanas brīdī. Kāda hospisa darbiniece rakstīja, ka aizgājēji bieži gaida, pat neapzināti, kad no telpas izies tuvinieki, lai aizietu mūžībā. Jo tas ir sakrāls ceļojums, kurš katram būs jāiziet vienatnē. Es vēl aizvien nezinu, kur likt savas nožēlas, un tās mani ļoti grauž, bet arī no tām būs sava mācība. Man vienmēr šķita, ka mācība ir nākamreiz rīkoties citādāk, bet varbūt mācība ir ļaut dzīvei notikt un galu galā atcerēties par lielo mīlestību, kurā viss tiek piedots.
Reklāma