Reklāma

Paldies!

Kāds gudrs cilvēks man savulaik teica, ka esot reizes, kad vajag izvairīties teikt: “Uz redzēšanos!” – īpaši vietās, kur tu labprāt neatgrieztos: piemēram, ārsta kabinetā, ja esi saslimis. Tomēr šoreiz man gribas teikt: “Uz redzēšanos!”, jo, kas zina, ja ne šeit, tad citviet tomēr satiksimies. Šoreiz šī ir mana pēdējā redakcijas sleja šajā laikrakstā, tādēļ piedodiet, ja izskanēs tik daudz vai tik bieži paldies! Un tāpat raksta zīmju skaits būs pārāk mazs, lai pateiktu visus un visiem. Reizēm notikumi iegriežas tik strauji, ka tev nekas cits neatliek, kā ieklausīties sevī, uzticēties sev un ļauties to plūdumam, lai tu paliktu tu pats. Tam visam pa vidu arī nebaidīties un būt pārliecinātam. Jānis Greste savulaik teicis: “Ja vairs nav nekādas izejas, tad tomēr izeja ir. Tad vēl atliek risks.” Var teikt, ka es arī savā ziņā šoreiz riskēju. Un reizē arī beidzot atļāvos padomāt par sevi, lai nesadegtu pavisam. Jo – ja nav iespējas doties atpakaļ, un reizēm to arī nevajag, tad jārūpējas tikai un vienīgi par labāko veidu, kā doties uz priekšu.

Šajā gandrīz divdesmit vienā gadā, ko esmu pavadījusi, būdama žurnāliste Alūksnes rajonā, vēlāk novadā, ir piedzīvots tik daudz sulīgu notikumu, satikts tik daudz dzīvesgudru cilvēku, atklāts tik daudz jauna, bijis tik, tik, tik, ka visu nemaz nevar izstāstīt. Paldies katram no jums, kuri gājāt kopā ar mani šo ceļu, kuri bijāt pieturvietās satiktie un tik dažādie! Gan tādi, kuri arī kritizēja (patiesībā kritika man vienmēr patikusi, jo tā raisa pārdomas, liek izvērtēt un ielūkoties dziļāk), gan tādi, kuri pasniedza ūdens glāzi kā piekusušam ceļiniekam. Gan arī tādi, kuri man pateica paldies, uzmundrināja un iedrošināja. Bet paralēli tam līdz ar katru interviju esmu izglītojusies es pati – tās bija manas mācībstundas, kas veidoja manu pieredzi. Tieši tādēļ izvēlējos kļūt par žurnālisti, apzinoties arī savas stiprās puses – lai man nebūtu vienmuļš, garlaicīgs darbs, lai es varētu “augt līdzi”. Joprojām uzskatu, ka toreiz izvēlējos pareizi. Es pilnībā piekrītu H. Ibsena teiktajam, ka “tīra sirdsapziņa ir vislabākais spilvens”. Tā arī vienmēr esmu darījusi visās lietās un situācijās, savukārt gadījumos, kad kāds gribējis man šo spilvenu saplacināt, esmu turējusies pretī, bet, ja diemžēl kāja paslīdējusi, neesmu varējusi to aizmirst un pārdzīvojusi, centusies labot, ja, protams, tas vispār vairs iespējams. Tomēr pašlaik ir jāiepauzē, ja reiz ir saprasts, kas ir kā vērts, un ka ābelēs čiekuru nebūs, tāpat kā eglēs nebūs ābolu. Es neraudu, ka tas ir beidzies, bet smaidu par to, ka tas ir bijis. Par to paldies katram, kurš atvēra man sava nama, darba kabineta vai citas durvis, lai mēs satiktos intervijā, vai pacēla telefona klausuli, lai atbildētu uz manu zvanu. Un liels paldies jums, mani mīļie lasītāji!

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Alūksniešiem.lv komanda.