Reklāma

Kas mēs esam mežā?

Foto: Unsplash

Pagājušās nedēļas postošais meža ugunsgrēks Garkalnē man lika aizdomāties par to, kas mēs esam mežā. Patiesie postošās ugunsnelaimes iemesli šobrīd vēl nav zināmi, bet pastāv ļoti liela iespēja, ka to izraisīja cilvēka rīcība. Zināms vien tas, ka ugunsgrēks sākās jaunaudzē. To varēja izraisīt viens izmests izsmēķis vai dzirkstele, bet diezgan liela iespēja, ka iemesls ir mežā nomesta stikla pudele, kas saulē uzkarsa un radīja uzliesmojumu. Šajā karstajā un sausajā laikā pietiek ar mazu nieku, lai sāktos postoša nelaime. Cilvēku rīcības sekas var būt ļoti postošas.

Par to, ka joprojām ir cilvēki, kuri uzskata mežu par atkritumu izgāztuvi, runāts daudzkārt, un manā iecienītajā sēņošanas vietā cilvēku atstātie maisi ir atkal un atkal. Ir arī sūnās nomestas dzērienu pudeles, čaukstoši konfekšu papīrīši, cigarešu paciņas. Sauklis – ko atnesi, to aiznes, nedarbojas. Par to gadu no gada runājam pēc Lielajām talkām, jo diemžēl grāvmalās salasīto atkritumu daudzums tā arī nemazinās.

Būtu jāsaprot, ka mežā un dabā kā tādā mēs esam viesi. Tāpat kā ciemojoties pie radiem un draugiem, nemetam zemē savas drazas, tā nevajadzētu darīt, ciemojoties cita mājās vai dabā. Neviens aiz tevis ar slotu nenāks tīrīt un atkritumu izvešanas mašīna arī nebrauks katru piektdienu mežā savākt to, kas atstāts. Tā vienkārši nenotiek. Viss tur paliek kā nolikts. Vien, ja paveicas mežā iegriezties kādam dabas draugam, kurš cita atstāto šmuci laipni savāc. Šādi cilvēki mūsu sabiedrībā ir un iznes no meža to, ko atnesis cits. Manuprāt, tai gan nevajadzētu būt normai, un katram cilvēkam pašam būtu jāspēj parūpēties par saviem atkritumiem. Laikam jau domāju nedaudz utopiski…

Ciemiņi mežā esam arī tur mītošo dzīvnieku dēļ – ieejam cita teritorijā. Dabu mēs dalām ar dzīvniekiem. Šogad šo sajūtu, ka esi ienācējs, pastiprina ziņas, ka lāču Latvijas mežos paliek arvien vairāk. Tepat viņi ir. Man ļoti, ļoti negribētos sēņojot un ogojot sastapties ar skaisto, bet plēsīgo zvēru. Kāda ir mana aizsardzība? Es mežā dziedu. Pašai gan šķiet smieklīgi, jo neesmu dziedošais cilvēks, labāk dejoju, bet tas man deva kaut nelielu, tomēr drošības sajūtu. Ja viņš mani var dzirdēt, nez vai nāks uzbrukumā. Mežs mums dod ne tikai nenovērtējamās dabas veltes, bet arī mieru un veldzi prātam. Tādēļ pret to, kas ir labs, arī jāizturas labi.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Alūksniešiem.lv komanda.