Reklāma

Iztukšotās ligzdas sindroms

Foto: pixabay.com

Tuvojoties 1. septembrim, ik gadu ir citādāka sajūta. Protams, jau atmiņā pabalējuši pašas skolas gadi, kad tie bija īpaši ar savām katrugad citādajām 1. septembra sajūtām. Mazliet piemirsušās arī mana, nu jau divdesmitgadnieka Zinību dienas, kura katra nāca ar attiecīgajam vecumam piemītošo prieku un arīdzan satraukumu, kā tad būs šogad… Tagad esmu līdzās strādājoša studenta gaitām, kas, ja neskaita finansiālu iesaistīšanos, faktiski aprobežojas ar 1. septembra fakta konstatāciju kalendārā. Atliek vien atvasi ik nedēļas gaidīt mājās, rūpēties par to, lai tad beidzot ir paēdis, jo nez vai tajā Rīgā ir ko ēst, un slepenu kabaču krāmēšanu somā.

Kabači, protams, ir joks, taču joks ar savu daļu patiesības par to, cik tālu un cik ilgi vecāki mēdz iesaistīties savu pieaugušo bērnu dzīvē, un, ko darīt tad, kad tā saucamā ligzda paliek tukša.

Mēdz teikt, ka tie, kam nav bērnu, nekad līdz galam nevar iedomāties, kāda ir dzīve ar bērniem, bet tie, kam ir bērni, vairs nespēj iedomāties, kāda ir dzīve bez viņiem. Savukārt tie, kuri vēl nav piedzīvojuši mirkli, kad bērni pamet mājas, nevar iedomāties, kā tas ir, kad viņi visi aizdodas savās pieaugušo gaitās.

Šķiet, vēl pavisam nesen visa dzīve lielā mērā griezās ap viņiem. Vai tev skolā viss kārtībā, kāpēc tu atkal neēd zupu, ko tu visu laiku sēdi telefonā, vai tev tiešām vajag vilkt šos drausmīgos džinsus, labi – velc, bet nu cepuri vismaz paņem! Un tad kādā brīdī tu saproti, ka viss ir mainījies.

Jā, sajūtas šajā situācijā mēdz būt dažādas. Ierastā dzīves ritma – lai cik nogurdinoša un pat reizēm kaitinoša – vietā var iestāties gan sajūta “beidzot dzīvošu sev”, gan arī apjukums, samulsums un pat skumjas. Ne velti to dēvē par tukšās ligzdas sindromu. Lai neliktos, ka tā tikai tāda sadomāta problēma – izrādās, Starptautiskajā statistiskajā slimību un veselības problēmu klasifikācijā “Iztukšotās ligzdas sindroms” ir minēts kā faktors, kas ietekmē veselību.

Tātad, lai ar to “nesaslimtu”, ir svarīgi šajā laikā nepazaudēt sevi pašu. Mana izglītība, manas intereses, mani vaļasprieki, manas draudzības saites – tas viss līdzsvaro dzīvi mirklī, kad bērni pamet māju. Ceru, ka no ligzdas izkāpušo bērnu mammām tādi līdzsvari ir. Otra diskusija vienmēr ir par to, cik daudz vecāki drīkst iejaukties savu bērnu dzīvē. Te laikam universālas formulas nav. Acīmredzot – tik, cik ļauj, taču arī tas varētu būt grūts uzdevums. Katrā ziņā, jauns mācību/studiju gads, jauni uzdevumi ir ne tikai mūsu bērniem, bet arī mums pašiem – vecākiem. Lai gan pirmajiem, gan otrajiem izdodas ar uzdevumiem tikt veiksmīgi galā!

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Alūksniešiem.lv komanda.