Iepazīt dažādu dzīves redzējumu

Pagājušajā nedēļā negaidīti saņēmu uzaicinājumu no Ziemeru pamatskolas skolotājas Ingas Ārstes tikties ar viņas audzināmo 9. klasi, lai pastāstītu par žurnālista profesiju. Skolotāja iecerējusi šī mācību gada laikā uz skolu pie saviem devītajiem aicināt dažādu paaudžu un profesiju pārstāvjus, jo jau nākamā gada pavasarī viņas audzēkņiem jāizdara izvēle, ko darīt tālāk. Tas, manuprāt, ir ļoti vērtīgi, jo sniedz iespēju iepazīt dažādu dzīves redzējumu un varbūt gūt arī kādu atziņu sev.

Pēc pavisam neilga pārdomu brīža piekritu uzaicinājumam, jo ir prieks, ka šajā sociālo tīklu laikmetā kādam vēl ir interese arī par to cilvēku darbu, kuri strādā avīzē. Tas mani rosināja uz pārdomām. Ar interesi vienmēr vēroju ļaudis, kuri laikrakstu “izlasa” veikalos – pirmajām ķeras klāt līdzjūtībām, lai uzzinātu, kurš aizgājis aizsaulē, tās pēta ilgi un pamatīgi un tad ātri “pārskrien” virsrakstiem. Viens divi
– un laikraksts izlasīts, bet aiz tā paliek aisberga neredzamā daļa – darbs, ko kārtējā laikraksta numura sagatavošanā ieguldījis katrs no iesaistītajiem – avīzes redaktors – plānojot kārtējo un turpmākos laikraksta numurus un stratēģiski nosakot laikraksta virzību, žurnālisti –
vācot informāciju, dodoties uz notikumiem, runājoties ar cilvēkiem un izzinot viņu dzīvesstāstus un pēc tam vēl visu to uzrakstot, korektors – pārlasot un labojot pamanītās kļūdas, maketētājs – katrai laikraksta lappusei veidojot avīzes maketu, reklāmas projektu vadītājs – strādājot ar reklāmdevējiem.

Tiekoties ar jauniešiem, uzzināju, ka arī viņi dažkārt pāršķirsta laikrakstu, ja mājās to lasa vecāki vai vecvecāki. Tomēr viņu saziņas platforma ir pavisam cita – tie sociālie tīkli – vispirms jau “Tik Tok” un “Instagram”. Viņi pieļauj domu, ka tālākā nākotnē laikraksti papīra formātā vairs neiznāks.

Saruna ar Ziemeru pamatskolas devītajiem, mani pamudināja atcerēties arī savu žurnālista gaitu sākumu, kad vēl biju pavisam kautrīga un dažkārt nācās krietni sadūšoties, lai pārvarētu savu biklumu un piezvanītu cilvēkam, kurš man jāintervē. Gadu gaitā bijis sevi jālauž, taču tas nācis tikai par labu. Otra atziņa, kurā gribējās dalīties ar jauniešiem – ir jāmācās strādāt komandā, jāpieslīpējas. Tā notika arī ar mūsu laikraksta redakcijas darbinieku komandu, kas izveidojās, apvienojoties laikrakstiem “Alūksnes Ziņas” un “Malienas Ziņas”, jo pagāja zināms laiks, kamēr atradām “kopsaucēju”.

Man prieks par skolotāju Ingu Ārsti un viņas devītajiem, kuri ir katrs ar savu “es”, bet klasē bija jūtams komandas gars. Ceru, ka ikviens no jauniešiem nākotnē sasniegs savu mērķi. Par mūsu tikšanos atgādinās skolotājas dāvinātais zīmulis, uz kura rakstīts “Viss, par ko tu domā vai sapņo, ir paveicams. Uz priekšu!” Lai tā arī notiek!