Abonē e-avīzi "Alūksnes un Malienas Ziņas"!
Abonēt

Reklāma

Cilvēki aiziet, atmiņas paliek

Savulaik kapusvētki man bija gaidītākais notikums gadā. Tie patiešām bija svētki, jo pie mums brauca ciemiņi no Rīgas – mammas jaunības dienu draudzene Maija un viņas brālis Alfons ar ģimeni, kuriem Alūksnē ir dzimtas kapi. Ciemošanās ilga vairākas dienas, kaut toreiz nebija pilsētas svētku ar daudzām un dažādām norisēm.

Taču vienmēr paguvām kopā izstaigāt Alūksnes skaistākās vietas un vienu no dienām pavadījām pie kāda no Alūksnes apkārtnes ezeriem. Tādēļ galvenais notikums bija kapusvētki, bet pēc tam – teātra izrāde Tempļa kalnā, vēlākajos gados – arī kādas Latvijā populāras grupas koncerts Pilssalas estrādē. Svētdienas rītā, visi saposušies, gar Mācītājmuižu un tālāk caur bērzu birzīti gar gleznaino Alūksnes ezera krastu, iekļaujoties kopējā cilvēku straumē, kājām devāmies uz kapsētu, lai paspētu uz “dievvārdiem”, kā toreiz sacīja Alfons. Viņš vēl atcerējās tos laikus, kad kapusvētki notika nevis padomju sadzīves tradīciju garā, bet ar mācītāju. Šis mūsu kopīgais gājiens bija kā rituāls, kas turpinājās vairākus gadu desmitus. Pēc tam mājās bija omulīga pasēdēšana ar cienastu un sarunām, bet pirmdien ciemiņi brauca atpakaļ uz Rīgu. Šogad augusta pirmās svētdienas rītā atkal caur bērzu birzīti ejot, to atcerējos īpaši spilgti. Maija un Alfons jau mūžībā. Bet bērzu birztala vēl zaļo. Tiesa, koki nav mūžīgi un vēji pamazām retina to rindas. Arī pēc šīsvasaras brāzmām birzītē ir par vienu bērzu mazāk… Aiziet cilvēki, un arī koka mūžs reiz beidzas. Sāp gan par vieniem, gan par otriem, taču paliek atmiņas.

Vērojot cilvēku straumi, kas pagājušajā svētdienā plūda uz Alūksnes Lielajiem kapiem, šķita, ka šogad kapusvētkos tautas ir vairāk nekā iepriekšējos gados. Vai tādēļ, ka pilsētas svētkos notikumu koronavīrusa pandēmijas izsludināto ierobežojumu dēļ bija mazāk, un pietika spēka arī kapusvētkiem? Nācēji bija dažāda gadagājuma, ne tikai sirmgalvji, bet arī vidējā paaudze, jaunieši un bērni. Tad jau ir cerība, ka kapusvētku tradīcija vēl kādu laiku dzīvos. To, ka gandrīz pilnībā bija izpirkti visi ziedi, gan redzēju pirmo reizi. Arvien sāpīgi, sevišķi kapusvētkos, ir Alūksnes kapsētā skatīties uz kapu kopiņām, kas iezīmētas ar sarkanajiem mietiņiem. Aizmirstībai lemtas arī daudzu ievērojamu personību kapa vietas. Tādēļ varbūt pienācis laiks tās apzināt, apkopot informāciju un kādu no Lielajām talkām sarīkot Alūksnes Lielajos kapos, lai tās sakoptu. Cilvēks ir dzīvs tik ilgi, kamēr viņu atceras, un mūsu spēkos ir šo atmiņu paildzināt.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Alūksniešiem.lv komanda.