Reklāma

Avota aizsardzība

Foto: Pexels.com/ attēlam ilustratīva nozīme

Likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” nosaka informācijas avota noslēpuma aizsargāšanu. Tas nozīmē, ka masu informācijas līdzeklis, tostarp laikraksts, var nenorādīt informācijas avotu, ko nereti arī redzat mūsu avīzes slejās ar atsauci, ka persona redakcijai zināma, bet lūdza publiski to neizpaust. Ja persona, kura sniegusi informāciju, prasa, lai tās vārds netiktu norādīts masu informācijas līdzeklī, šī prasība redakcijai ir saistoša un tiek ievērota. Lai aizsargātu personas vai sabiedrības būtiskas intereses, tikai tiesa, ievērojot samērīgumu, var uzdot norādīt informācijas avotu.

Mēs, “Alūksnes un Malienas Ziņās” un portālā www.aluksniesiem.lv , ļoti novērtējam katru lasītāju, kurš mūs ir uzmeklējis, paudis un rosinājis mūsu medijā izskaidrot kādu problēmu, meklēt atbildes un risinājumus. Gan tos, kuri neiebilst tam, ka tiek publiskots viņu vārds, uzvārds, gan tos, kuri vēlas sevi pasargāt un palikt anonīmi.

Domāju, katram no mums ir arī zināms, cik reizēm ir grūti būt publiskam mazā novadā un mazpilsētā, kur daudzi cits citu pazīst, bet – ne tikai tādēļ. Diemžēl pēdējā laikā es no iedzīvotājiem arvien biežāk dzirdu stāstus, ka viņu uzticētā informācija, kuras saturs norāda uz kādām nepilnībām, pārkāpumiem pašvaldības vai valsts iestādēs, tiek pēc tam nodota attiecīgam padotajam, bet līdz ar to tiek izpausta arī konkrētā iedzīvotāja – šajā gadījumā ziņotāja – identitāte. Tas ir ne tikai pārkāpums un neprofesionalitāte, bet arī grauj uzticību šādām iestādēm, kurām patiesībā vajadzētu aizsargāt katru iedzīvotāju, iestāties par viņu interesēm un ņemt vērā kritiku (ja tāda bijusi) vai ieklausīties norādēs, ko vajag uzlabot. Tā vietā notiek pilnīgi pretējais – kā atbildes reakcija ir pašpārliecinātība, sava amata varas izmantošana savtīgos nolūkos, nostučīšana. Tikai šie izpaudēji aizmirst, ka Alūksne tiešām ir maza, un agrāk vai vēlāk tas nonāk arī līdz tā cilvēka ausīm, kurš gājis valsts vai pašvaldības iestādē meklēt palīdzību vai norādījis uz to, ko vajadzētu pilnveidot. Vai viņš ies otrreiz? Stipri šaubos.

Tādēļ vēlreiz uzsveru (jo, šķiet, bieži to jau esmu rakstījusi: piedodiet, ja par biežu) – mūsu redakcijas durvis un citi saziņas veidi vienmēr ir atvērti jums, mūsu lasītāji. Mēs uzklausīsim, meklēsim atbildes un risinājumu, uzdosim neērtos jautājumus amatpersonām un veidosim objektīvus rakstus, nevis tēla spodrināšanu. Jā, varbūt reizēm tikai ar jums aprunāsimies un kopā sapratīsim, ka tas nav raksta vērts – arī tā ir bijis, tomēr reti, jo 99 procentos gadījumu raksti top. Un ļoti labi raksti, jo mēs, žurnālisti, reizēm visu nepagūstam ieraudzīt, tādēļ jūs, lasītāji, arī esat mūsu “acis un ausis” sabiedrībā. Liels, liels paldies jums par to! Reizēm man kā redaktorei ir jautāts: “Vai tiešām jums par to vajadzēja rakstīt avīzē?” Uz to es parasti atbildu: “Jā, vajadzēja. Jo kādam tas IR svarīgi.”

Līdzīgi raksti

Reklāma

Pievieno komentāru