Draugos ar “zaļo” enerģiju

Vides saudzēšana, kaitīgo vielu emisiju samazināšana atmosfērā un ekonomiskums – tās ir lietas, kas pēdējos gados kļuvušas aktuālas, runājot par piemērotāko apkures sistēmas izvēli mājoklim. Nenoliedzami, ka, ņemot vērā energoresursu cenu pieaugumu, ikviens vēlas iegūt visracionālāko risinājumu. Tādu meklējis un atradis arī alūksnietis Ilgvars Stalde, kurš nu jau vairākus gadus lieto saules enerģiju un gadu to dara nopietnā līmeni.

Viņa māja Alūksnē, Miera ielā 21, ir viena no pirmajām, ko daudzi alūksnieši nosauc, jautāti par saules paneļu izmantošanu pilsētā, tādēļ interesentu par šo “zaļo” enerģijas avotu netrūkst. Viņš joko, ka būs jāsāk iekasēt maksa par konsultācijām, taču priecājas, ka alternatīvās enerģijas ieguve beidzot ir “iztinusies no bērna autiņiem” un cilvēki par to interesējas. Tas kļūst arvien svarīgāk gan, domājot par vides ilgtspēju, gan par resursu taupīšanu, jo elektroenerģijas cenas jau ir pacēlušās augstāk par saules paneļiem uz visaugstākā jumta.

Latvija, tāpat kā lielākā daļa Eiropas valstu, virzās uz klimatneitralitāti. Paredzēts, ka tuvāko 30 gadu laikā elektrību ražos bez siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisijām.

Lai tās samazinātu, ir jāpalielina atjaunojamo energoresursu izmantošana, kas ir noteikta par vienu no Eiropas Savienības (ES) un arī Latvijas enerģētikas prioritātēm. Tas ir svarīgi arī tādēļ, lai mēs kļūtu neatkarīgāki arī no tādām elektrības cenu svārstībām, kādas piedzīvojam tagad.

Latvijas patērētājiem šajā jomā ir vēl plašas iespējas augt un izdarīt pārdomātas un videi draudzīgas izvēles attiecībā uz enerģijas izcelsmi. Runājot par “zaļo” enerģiju, parasti tiek piesaukts ūdens, vējš, saule, biomasa, kā arī ģeotermālā enerģija. Ja vēja parki būs jaudīgāki tuvāk jūrai, tad saule un zemes siltums ir visur. Skaidrojam, vai un ar kādām sekmēm “zaļo” enerģiju izmanto Alūksnes novadā, kādi ir tās plusi un iespējamie mīnusi, kā arī, cik drīzu uzvaras gājienu tai prognozē speciālisti.

Sāk ar diviem paneļiem uz siltumnīcas

Alūksnietis Ilgvars Stalde saules siltumu enerģijas ražošanā aktīvi izmanto jau gadu. “Tā kā ar elektroniku nodarbojos kopš padomju laikiem un interesējos par jaunām tehnoloģijām, interese par saules paneļu darbību bija līdz ar to parādīšanos. Nolēmu, ka manas darbnīcas iekārtas, kuru ir gana daudz, varētu lādēt ar saulītes palīdzību. Sāku ar divu paneļu izvietošanu uz siltumnīcas – vienkārši pārmetot pāri un piesienot, lai vējš neaizpūš. Enerģiju izmantoju akumulatoru lādēšanai un tamlīdzīgi. Pamazām sapratu, ka gribētu “noķert” arī austrumu sauli, un vēl divus paneļus noliku mājas priekšā. Ja sākumā tā bija tikai sportiska interese, pirms gada šim jautājumam pieķēros nopietnāk, kopumā iegādājoties 30 saules paneļus un inventoru, kas jāizraugās ļoti rūpīgi, jo arī pats pirmo reizi kļūdījos,” stāsta I. Stalde. Viņš paskaidro, ka saules paneļi parasti tiek novietoti uz ēkas jumta, savukārt ēkas iekšpusē uzstāda strāvas pārveidotāju jeb invertoru, kas mikroģeneratora saražoto līdzstrāvu pārvērš maiņstrāvā jeb patērētājam izmantojamā enerģijas formā.

Tikai 14 eiro mēnesī

Izmaksas – inventora cena 2000 eiro, savukārt katrs saules panelis – apmēram 150 eiro. “Precīzus aprēķinus neesmu veicis, bet mans ieguldījums ir apmēram 8 500 eiro, kas gan nav vienas reizes tēriņš,” skaidro I. Stalde. Savukārt viņa ikmēneša tēriņi par elektrības patēriņu ir iepriecinoši. “Zemākās ikmēneša izmaksas, ko trīs fāžu pieslēgumā esmu ieguvis, ir 14 eiro. Pašlaik tērēju apmēram 600 – 700 kilovatu mēnesī, kas ir daudz, taču vienalga rēķins nav bijis lielāks par 50 eiro,” viņš skaidro, piebilstot, ka mājsaimniecībām, kas elektroenerģiju ražo no atjaunojamajiem resursiem, ir iespēja ietaupīt arī OIK mainīgo daļu.

Lielākais ieguvums – sirdsmiers

Gada laikā I. Stalde savā pašpatēriņa saimniecībā saražojis 12 megavatus enerģijas. “Līdzībās runājot, nobraucot 42 000 kilometrus ar automašīnu, 2 000 kilometri no tā nobraukti ar elektrovelosipēdu. Vai arī – nesaražotas 6, 2 tonnas CO2 vai nenocirsti 170 koki. Tas ir ievērojams ieguldījums arī vides ilgtspējā,” stāsta I. Stalde.

Optimālā jauda ir tad, kad kopējais saražotais elektroenerģijas apjoms ir mazāks vai vienāds ar elektroenerģijas patēriņu. Ja tīklā nodoto kilovatu ir vairāk, tad neto patēriņa uzkrāto apjomu ieskaita nākamā mēneša norēķinu periodā kā elektrotīklā nodoto elektroenerģiju. Tas jāizmanto viena gada ietvaros, kas ilgst no 1. aprīļa līdz nākamā gada 31. martam. Sākoties jaunam norēķinu gadam, visi uzkrājumi tiek dzēsti,” skaidro I. Stalde.

Lielākais viņa ieguvums ir sirdsmiers. “Neuztraucos par to, ka, iespējams, esmu atstājis apgaismi neizslēgtu vai meita ilgi žāvē matus. Jo tie mazie tēriņi ļoti saplusojas. Īpaši, ja tas ir pa dienu, elektroenerģiju var lietot, cik vien vajag. Maijā ir visefektīvākais laiks saules enerģijas izmantošanai. Smejos, ka “Panorāmu” vakarā vēl skatos uz saules rēķina, un saulīte man vāra tēju,” stāsta I. Stalde.

Jāsāk ar izpēti

Ar ko sākt, ja vēlaties izmantot šādu enerģijas avotu? Dokumentu kārtošana šim nolūkam norisinās “Sadales tīklos” un vietējā būvvaldē. “Sadales tīklos” arī jāvēršas, ja vēlas jaudu palielināt. “Protams, pirms tam jāveic izpēte, novērtējot savu elektroenerģijas patēriņu gan gada griezumā, gan katrā stundā. To var izdarīt, apskatot elektroenerģijas viedā skaitītāja datus. I. Stalde pieļauj, ka ne katram būtu pietiekami zināšanu situācijas izpētei un novērtējumam, tādēļ iesaka konsultēties. “Šāds enerģijas ieguves resurss der ne visos gadījumos. Es apzinos, kāda ir elektroenerģijas plūsma un lietojums vietā, kur dzīvoju, taču tie, kuri domā saules paneļus uzstādīt mājai meža vidū elektrolīnijas galā, nevar cerēt uz lielu jaudu,” iesaka I. Stalde.

Viņš vērtē, ka saules enerģijas izmantošana Latvijā, arī salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm, vēl aizvien ir bērna autiņos, taču nu jau tas bērns sāk staigāt straujiem soļiem,” raksturo I. Stalde. “Likumdošana vēl pagaidām nav pietiekami labvēlīga, lai saules enerģiju varētu izmantot pēc iespējas vairāk cilvēku. Piemēram, saules paneļi būtu izcils ieguvums piensaimniekiem, kas slaucamos aparātus varētu pa dienu darbināt ar savu saražoto elektrību, taču tas nav atļauts atšķirībā no Igaunijas, kur saules paneļu parki ceļmalās ir vairāku kilometru garumā.”

Ilgvara nākotnes plāni saistās ar iesāktā attīstīšanu – viņam ir plāns iegādāties vēl 30 paneļus, izmantojot to ūdens sildīšanai. “Es to saucu par nākamo pensijas līmeni,” saka saules enerģijas lietotājs.

Ieguldījums ir atmaksājies

Savukārt Mālupes Saieta nams, ko Alūksnes novada Mālupē uzbūvēja 2009. gadā, bija pirmā sabiedriskā ēka rajonā, kam ierīkoja zemes siltuma apkuri. Ar zemes siltumsūkņu palīdzību apkurē izmanto siltumu, kas uzkrājas zemes virskārtā no saules un temperatūras zemes dzīlēs. Tas nav atkarīgs no gadalaika, tas ir pastāvīgs – aptuveni 6 – 7 grādi virs nulles. Kaut arī tolaik ierīkot šo alternatīvo apkures veidu bija salīdzinoši dārgāk, tagad Mālupes pagasta pārvaldes vadītāja Iveta Priede vērtē, ka izvēlētais variants ir atmaksājies. “Sistēmas ierīkošanas izmaksas tolaik bija 20 000 latu, grūti pateikt, kādas tās būtu pašreizējā brīdī, taču tas arī ir lielākais ieguldījums, vairāk tādu divpadsmit gadu laikā nav bijis. Sezonā ar normālām āra temperatūrām par elektroenerģiju mēnesī maksājam apmēram 200 eiro, un šajā summā ietilpst pilnīgi visas izmaksas, ieskaitot apgaismojumu,” stāsta I. Priede.

Nevajag kurināmo un kurinātājus

Protams, aukstās ziemās, piemēram, pagājušā gada februārī summa palielinājusies līdz 400 eiro mēnesī, bet Saieta nama uzturētāji ar to rēķinās. “Salīdzinājumam ievērojams ietaupījums sanāk jau vien uz kurinātāju algām, kuri būtu vajadzīgi malkas apkures nodrošināšanai, nemaz neskaitot kurināmā izmaksas un citus papildizdevumus, kas būtu nepieciešami kurināmā sagatavošanai, glabāšanai, apkārtnes sakopšanai. Arī iekārtas ekspluatācija ir vienkārša, sistēma strādā labi un tai bijusi vajadzīga tikai ikgadēja apkope. Neatminos situāciju, ka būtu bijuši ieguldījumi remontdarbos. Pie tam, šādam alternatīvajam apkures veidam ir arī augstāks ugunsdrošības līmenis,” vērtē I. Priede.

Izmantojot zemes siltumu, telpās var ērti un ātri noregulēt vajadzīgo temperatūru. “Telpās pastāvīgi tiek noregulēta un uzturēta 20 – 24 grādu temperatūra, ko var mainīt pēc vajadzības. Ir bijušas situācijas, kad ilgāku laiku sēžot, paliek vēsi, bet tas tikai aukstās ziemās, savukārt nodarbībās lielas temperatūras nemaz nav vajadzīgas,” stāsta I. Priede.

VIEDOKĻI

Alternatīvos enerģijas avotus nepieciešams kombinēt
Mārtiņš Kaļva, energoefektivitātes speciālists:
“Alūksnes novadā ir pieejama videi draudzīga un ilgtspējīga centralizētā siltumapgāde, taču augstu vērtēju arī atjaunojamo energoresursu tehnoloģijas. Tās strādā labi un ir attīstījušās līdz līmenim, ka ir izmantojamas visu cauru gadu. Bet ar klimatiskajiem apstākļiem ir jārēķinās, tādēļ nereti šos alternatīvos enerģijas avotus ir nepieciešams kombinēt.
Pēc pieredzes varu teikt, ka ļoti laba kombinācija ir zemes siltumsūkņa kombinēšana ar saules paneļiem. Pie tam, valstī pašlaik ir pieņemti arī saistošie noteikumi, ka fiziska persona, uzstādot saules paneļus elektrības ražošanai, var izmantot neto norēķinu, proti, saražotā elektrība, kas paliek pāri un netiek izmantota pašpatēriņam, var tikt ievadīta sadales tīklos, kā lielā akumulatorā. Un, kad pēc tās ir nepieciešamība, lietotājs to var paņemt atpakaļ, samaksājot tikai par pārvadi.
Ja saules paneļus uzliek ar rezervi, kas spēj vasaras periodā saražot tik daudz elektrības, ko nevar iztērēt gada laikā, tad šos rādītājus martā nonullē. Tas nozīmē, ka saules paneļi, kas ir paredzēti elektrības ražošanai, būtu uzstādāmi tikai pēc aprēķinu veikšanas, cik īpašumam ir liels pašpatēriņš. Ņemot vērā to, ka elektroenerģijas cenas pašlaik ir “uzskrējušas” diezgan astronomiskā līmenī, saules paneļu uzstādīšana, kas ir domāta elektrības ražošanai, atpelnās pietiekami ātri – astoņos līdz desmit gados. Pie šīm elektrības cenām atmaksāšanās laiks jau ir trīs līdz pieci gadi. Viss, kas ir nepieciešams, ir investīcija, kuru elektrības cena amortizē pret ieguvumu. Pie tam, pirms kāda laika pat bija pieejams valsts atbalsts fosilās enerģijas avotu nomaiņai pret “zaļo” enerģiju. Arī pašlaik ir viena aktuāla programma, kas skar pašvaldības un kapitālsabiedrības, kur var saņemt atbalstu šādiem projektiem, taču tā, ka Eiropas fondu naudu pārejai uz “zaļo” enerģiju” dotu privātajam sektoram, gluži nav.
Kā alternatīvo enerģijas ieguves avotu apkurei var izmatot arī siltuma sūkņus: gaiss – gaiss, gaiss – ūdens, zeme – ūdens. Ja šo sistēmu kombinē ar enerģijas ražošanu uz vietas, tad uzstādīto saules paneļu saražoto un sadales tīklos uzkrāto elektrību var izmantot, lai kompensētu to, ko sanāk pārtērēt. Mainot saskaitāmos, summa nemainās, un beigās ieguvums sanāk pietiekami labs.
Taču jāatceras, lai vai kādu siltuma avotu – siltumsūkni, granulas, dīzeļdegvielu, gāzi vai citu cilvēki izmanto kurināšanai, pamatlieta ir mājas siltumnoturība. Ja māja ir siltināta un labā tehniskā stāvoklī, tad nav nozīmes, ar ko to kurina. Tad tas ir tikai gaumes jautājums, cik cilvēki ir slinki vai čakli. No pieredzes varu teikt, ka kļūst arvien slinkāki, atrodot autonomus risinājumus, kas strādā bez cilvēka līdzdalības, un par to ir gatavi maksāt vairāk.
Zemes siltumsūkņu izmantošana ir reti sastopama, zinu tikai kādas pāris gan Alūksnes, gan Balvu pusē, kur dzīvoju. Populārākais apkures veids joprojām ir konservatīvais – malka vai granulas, atsevišķos gadījumos – gāze. Savukārt pilsētās es nesaskatu labāku risinājumu kā centralizēto siltumapgādi. Jaunuzbūvētajās mājās diezgan populārs kļūst siltumsūknis gaiss – ūdens. Ja tas ir komplektā ar zemas temperatūras siltumapgādi mājās jeb siltajām grīdām un tamlīdzīgiem risinājumiem, strādā labi, un, ja māja ir nosiltināta, tad strādā teicami. Ja vēl tas ir kombinācijā ar saules paneļu sistēmu, tad risinājums ir ideāls.
Protams, tā nav masveida izvēle tādēļ, ka siltumsūkņu uzstādīšana izmaksu ziņā joprojām ir salīdzinoši dārgāks risinājums. Ilgtermiņā gan tas ir lielāks ieguvums, bet cilvēka motivācija ierīkot mājai zemes siltumsūkni par 10 – 15 tūkstošiem eiro visdrīzāk būs mazāka nekā granulu apkures katla ievietošana par četriem pieciem tūkstošiem. Ja valsts līmenī būtu atbalsta mehānismi ar iespēju privātsektoram vienkāršoti pieteikties uz atjaunojamās enerģijas izmantošanas risinājumiem, tad interese pieaugtu. Taču kopumā Eiropas līmenī ir lemts par ilgtspējīgāku enerģētikas sektora pāreju uz 100 % atjaunojamu enerģiju, tādēļ “zaļais” kurss arī Latvijā noteikti kļūs arvien aktuālāks. Tam ir nākotne.”

Arī arhitektūrai ir sava loma
Matīss Šteinerts, arhitekts:
“Saules paneļi noteikti ir veids, kādā varam saražot sev elektrību un siltumenerģiju. Ir divu veidu saules paneļi – kolektori siltā ūdens sagatavošanai un saules šūnas – elektrības ražošanai. Saules paneļu uzstādīšanas gadījumā arī arhitektūrai ir sava loma. Noteikti svarīga ir konstrukcija, uz kuras tos liek. Ja liek uz jumta, jāsaprot, vai jumtam ir pietiekama nestspēja. Te var palīdzēt būvkonstruktors, kas var pārrēķināt nesošo konstrukciju noturību. Tāpat jāsaprot, ka paneļiem ir vajadzīga arī sava tehniskā telpa – tas vairāk attiecas uz saules kolektoriem, kas silda ūdeni, jo tiem vajadzīga vieta ūdens iekšējiem blokiem un jābūt spējai esošo siltā ūdens apgādes sistēmu apvienot ar saules paneļu papildu apgādi. Otrkārt, jāsaprot, vai uz jumta bez ievērojamas pārbūves un seguma maiņas tos maz var piestiprināt. Ja tiek plānota jumta seguma maiņa, noteikti vērts paredzēt iespēju uzstādīt saules paneļus nākotnē. Ja nu vēl tagad šķiet, ka tā ir pārāk ilgas nākotnes perspektīva – tā var pienākt ātrāk nekā domājam. Treškārt, jāsaprot, vai jumts netiek pārāk noēnots ar blakus esošiem kokiem un vai tā vērsums ir uz austrumu/dienvidu/rietumu pusi, no kurienes saules gaismas ir visvairāk.
Ceturtkārt, jāsaprot, kā saules paneļi ietekmēs pilsētbūvniecisko situāciju. Tas vairāk attiecas uz vēsturisko centru apbūvi, kurā cenšamies maksimāli saglabāt mūsu būvmākslas substanci, un saules paneļu un īpaši to nesošo konstrukciju eksponēšana var uz vēsturisko vidi iedarboties līdzīgi kā satelīttelevīzijas antenas deviņdesmitajos gados – tie var tikt atzīti par vidi degradējošiem elementiem. Iepazīstoties ar Būvvaldes mājas lapā pieejamajiem teritorijas plānošanas un apbūves noteikumiem vai zvanot uz Būvvaldi, var uzzināt, vai ielas pusē vai no skatu asīm redzamajās pilsētas daļās vispār drīkstēs uzstādīt saules paneļus.
Piektais punkts ir paneļu tehniskais risinājums – paneļus var ieintegrēt jumtā un to nesošo konstrukciju paslēpt skatienam, vai tos uzstādīt ar eksponētu konstrukciju. Šis jau ir smalkākas detalizācijas jautājums, jo, labi integrējot paneļus arhitektūrā, pie saprātīgas un mūsdienīgi domājošas būvvaldes iespējams argumentēt, ka paneļi nevis degradēs vēsturisko vidi, bet to papildinās kā mūsdienīgs kontrastējošs akcents vai pat uzlabos novēršot kādu defektu – piemēram – jau eksponētu ventilācijas ierīci.
Pilsētvide ir mūsu kopējā diskusija par vērtībām, kurā satiekas privātās un publiskās telpas intereses. Ja abas puses spēj pierādīt, ka jaunais risinājums ir kopējo labumu palielinošs, tad nevajadzētu būt problēmām to ieviest. Filozofiski varam uz saules paneļiem skatīties kā uz glābšanas riņķiem planētai. Uz katras laivas sāna tādam riņķim ir jābūt, jo cilvēka dzīvība ir lielākā vērtē par laivas aerodinamiku – tādēļ ticu, ka saules paneļi ir mūs visu nākotnes dzīvojamās vides neatņemama vizuāla sastāvdaļa. Jautājums paliek, cik augstus standartus uzstādīsim to estētikai.

Eiropas zaļais kurss

• Klimata pārmaiņas un vides degradācija ir eksistenciāls drauds Eiropai un pasaulei. Lai risinātu šīs problēmas, Eiropas zaļais kurss ES pārveidos par modernu, resursu ziņā efektīvu un konkurētspējīgu ekonomiku, kurā:
  -līdz 2050. gadam pielikts punkts siltumnīcefekta gāzu neto emisijām,
  -ekonomikas izaugsme ir atsaistīta no resursu izmantošanas,
  -novārtā nav atstāts neviens cilvēks un neviens reģions.
  Eiropas zaļais kurss ir arī risinājums, kā novērst “Covid-19” pandēmijas sekas. Eiropas zaļo kursu finansēs no ES budžeta septiņiem gadiem, kā arī piešķirot vienu trešdaļu no 1, 8 triljoniem eiro lielajām investīcijām atveseļošanas plānā Next Generation EU.
• Lai samazinātu gan emisijas, gan enerģijas izmaksas patērētājiem un rūpniecībai, ir jāsamazina enerģijas patēriņš. Komisija ierosina palielināt energoefektivitātes mērķrādītājus ES līmenī un padarīt tos saistošus ar mērķi līdz 2030. gadam panākt enerģijas galapatēriņa un primārās enerģijas patēriņa vispārēju samazinājumu par 36 -39 %.
  Zaļā pārkārtošanās ar pareizajiem stimuliem ir jāatbalsta arī energoproduktu nodokļu sistēmai. Komisija ierosina minimālās nodokļu likmes siltumapgādei un transportam pieskaņot klimata mērķiem, vienlaikus mazinot sociālo ietekmi un atbalstot mazaizsargātās iedzīvotāju grupas.
  Avots: “Ec.europa.eu”

Interesanti
Kompānijas “Tesla” vadītājs Īlons Masks iedzīvinājis ideju par jumtu, kurā ir iebūvēti saules paneļi. Tātad dakstiņu formai līdzīgs speciālā stikla jumts, kas gan ražo elektrību, gan pietiekami labi izskatās. Kompānijas mērķis ir uzstādīt 1000 jumtus nedēļā ar trešās paaudzes saules paneļu “dakstiņiem”, kam uzlabota izturība un jaudas plūsmas blīvums, kas nozīmē, ka nepieciešams pat par 50 % mazāk saules elementu.
Avots: “Kursors.lv”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Par raksta “Draugos ar “zaļo” enerģiju” saturu atbild “Alūksnes un Malienas Ziņas”.