Ieva Pētersone
Ir Vasarsvētku sestdiena, viena no tām dienām, kad atkal iepriecina saule, tāpēc nolēmu pastaigāties pa Alūksnes ielām, nomaļākajām, kur mazāk braukā mašīnas, tā sakot tuvāk dabai. Eju un priecājos, kā cilvēki rosās pie mājām. Appļauj zālienu, ravē puķu dobes, pilsēta zied. Nemeklēju „utis’’ jo vienmēr atradīsies par ko pelt. Alūksne ir sakopta, skan bērnu balsis, iet ģimenes, jautri sarunājas jaunieši. Negribas pat ticēt, ka pilsētā COVID-19. Ja nu ir kaut kur, tad rudenī noteikti nebūs! Kāpēc tāda pārliecība? Tāpēc, ka Kanaviņu ielā sagaida stārķu ligzda, ne jau tukša! Tā ir svētība pilsētai, mājai, skolai. Nav tālu vēlēšanas, vai es iešu? Katrā ziņā! Deputātu kandidāti cilvēki vien, tāpēc brīnumus nav ko gaidīt, bet ticu, ka katrs no viņiem darīs, cik nu katram būs, es teiktu no Dieva atļauts. Viņu labos nodomus, nebūt nepeļu un ticu, bet lai vēlāk nebūtu vilšanās, tad citēšu no Salamana pamācībām 16. Nodaļas „Cilvēka sirds izdomā sev ceļu, bet vienīgi tas Kungs pašķir viņa gājumu’’
Skaisti pie mums Alūksnē!
Atkal gribas uzrunāt alūksniešus, novada ļaudis, kā to pirms gadiem darīju.
Neaizej no novada, šīs pilsētas, no šī ezera krasta,
Kas viļņus bur, kur ugunskurus kur,
Un pussalā dvēseles runā par šodienas laimi,
Bet ezera vēji straujie,
Kā glāsti no atmiņām brien,
Neaizej no šīs ielas, no mājas,
No loga, kur sauli redz,
Kur dienā sakrāto smagumu,
Vakarā noliec tu pats.
Zini- zem pussalas priedēm
Mūža garumu varēsi atstāt,
Bet šodienai spēkus smel šajā vietā,
Kur rīti, paceļ tev baltu buru…
Un Stārķis ligzdā bērnus perē.
Reklāma