Reklāma

Pasaka par ēnu un pavēni

Ēna piedzima reizē ar koku. Sākumā viņu nemaz nevarēja pamanīt, tik maza bija mūsu ēna. Koks auga, un stiepās arī ēna. Jo vairāk koks sakuploja jo garāka bija ēna. Viņa izauga tik liela, ka karstajās dienās cilvēki paslēpās no saules, taču reiz viņa dzirdēja, ka jāpaguļ pavēnī un vīrs, saldi nožāvājies, aizmiga turpat zem koka.
Ēna nesaprata kā viņa var būt arī pavēnis? Garām gāja zēns un ēna ieraudzīja, ka viņa augumam seko ēna. Kā tad tā?- satraucās koka ēna.
Vai tad cilvēkiem arī ir ēna? Vējš skriedams garām paskaidroja, ka ēna seko cilvēkam līdzi no dzimšanas līdz norietam. Cilvēks var būt arī cilvēkam ēna. Bet pavēnis?- ēna iejautājās- tā ir laba vieta, zem krūma, zem koka un cilvēku istabā. Draugi nelaimē ir kā pavēnis, kur bēdas remdināt.
Ēna jutās pagodināta jo viņa beidzot saprata savu misiju.

Foto: Pexels.com/ attēlam ilustratīva nozīme

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt