Ieva Pētersone
To es atkal no jauna izjutu, kad vissiltākajā septembra dienā atnākusi no kapiem, lapsenes sadzelta bēdājos, ka tā arī atlikusī dienas daļa būs jāpavada istabā, taču, kad diena lēnām brida uz vakaru, mana skumju migla lēnām izgaisa. Pampums ar ledus gabaliņa palīdzību no saldētavas negribīgi atkāpās un es vēl mirkli šaubīdamās vai tādā izskatā varu iziet uz ielas nolēmu nepalaist garām arī siltāko vakaru.
Atvasara iekāpusi kokos, pagalam nosarkusi un laimīga jo saprot, ka Rudens to mīl. Novēlojusies bite atlido pasērst rudens ziedā. Visa pasaule ir pilna Atvasaras, dāsnās, siltās, gaistošās kvēles.
Lapa nodreb pie kājām, kastaņas rasā krīt, Virs galvas kovārņi strīdas,
Pār mākoņu ēnām klūp.
Miglā kūp pļava.
Sirdī līst miers.
Tu esi šeit,-
tā tava daļa!
Gāju un priecājos, ka vēl piederu zemei, vēl man dota viena diena klāt pie aizgājušajiem gadiem. Šaipus debesīm ir tik rudenīgi jaukas vietas, tepat mūsu Alūksnē arī tapa foto ar nosaukumu Mirkļu rotaļa.
Reklāma