Lūdzu, uzklausi mani!

Izrādās, ka mūsdienu steigas un stresa pārņemtajam cilvēkam tas nemaz nav tik vienkārši. Taču no pieredzes zinu, ka tieši tas sarežģī attiecības starp draugiem, darbā, arī ģimenē un sabiedrībā kopumā.

Patiesībā, klausīties nozīmē dzīvot ar otra jūtām, ar viņa problēmām. Jāseko līdzi balss tonim, katram žestam. Jāklausās ar visu sirdi un dvēseli, lai dzirdētu arī nepateikto. Svarīgs ir acu kontakts. Šajā brīdī ir jāizslēdz visas simpātijas vai antipātijas. Galvenais ir cilvēks ar vēlmi tapt uzklausītam. Protams, ka ar tuvu cilvēku, vismaz sev patīkamu, klausīšanās tik lielas problēmas nesagādā.

Taču godīgi sakot, arī tad reizēm domas aizklejo pie cita darba. Sevišķi, ja sarunu biedrs savu domu neizsaka pārāk skaidri vai arī sāk ar garāku ievadu, tad pietrūkst pacietības noklausīties, un līdz ar to dialogs neveidojas. Es nerunātu par to, ja pati to nebūtu piedzīvojusi. Bīstami ir domās kavēties citur, bet vēl ļaunāk, ja steidzamies ar savu spriedumu ātrāk, nekā saruna ir beigusies. Tajā pašā laikā nedrīkst arī sarunu biedru steidzināt. Nedrīkst pateikt savu viedokli, pirms neesam otru noklausījušies. Taču tas nenozīmē, ka mums nedrīkst būt pašam sava pārliecība- jāatstāj telpa arī otram.

Vēl uzklausīšanu nekādā gadījumā nedrīkst sajaukt ar pielāgošanos sarunu biedram. Vai otrādi, domāt, kā viņu atspēkot, dot kādu moralizējošu pamācību. Pārtraukt sarunu biedru un sākt savu sarunu. Arī tā mēdz būt. Man ir pazīstami cilvēki, kuri prot ļoti labi uzklausīt. Viņi mani nepārtrauc, nepamāca, bet ļauj pašai nonākt pie secinājuma. Es no viņiem mācos. Vismaz cenšos to darīt. Mācos darbā strādājot ar klientiem. Nav jau vienmēr jāatrisina problēma.

Bet man jābūt klātesošai, uzmanīgai. Esmu kādreiz domās jau izdarījusi savu spriedumu, tas ir bīstami, jo traucē tālākajā sarunā, mana uzmanība ir novērsta. Varu droši apgalvot, ka būt par pacietīgu klausītāju nav viegli. Tomēr zinu, cik pati labi esmu jutusies, ja mani uzklausa. Tad es jūtos kā viesos, kur galveno lomu spēlēju es. Protams, ka savas problēmas uzticu tikai uzticamam cilvēkam, jo zinu, ka tālāk neizpaudīs. Arī tā ir problēma, bet tā jau ir cita tēma. Šoreiz par klausīšanos un uzklausīšanu. Tas nebūt nemaina lietas būtību, tikai cilvēks izrunājies vairs nejūtas viens, un bieži problēma atrisinās it kā pati no sevis. Tā sakot, gaisma uzausa pati no sevis. Citreiz paliek vieglāk, kā smagu nastu nolikušai.

Nezinu, kā tas ir citiem, bet es aizvien esmu pusceļā lielajā dzīves skolā. Tālab, pirms kādu uzklausu mēģinu sev atgādināt zelta ētikas likumu. Tā ir arī sociālā darba ētikas virsotne, ētiskās mācības Everests, kas ir saskaņā arī ar kristīgo mācību.,, Nedari otram to, ko negribi, lai tev dara’’.

Sagatavojusi: Ieva Pētersone, sociālā darbiniece