Cilvēku varētu pielīdzināt ziedam. Valdzinošam un noslēpumainam.
Cilvēku varētu pielīdzināt ziedam. Valdzinošam un noslēpumainam.
Sākumā ir tikai pumpurs, patvēries lapu saudzējošā tuvumā. Tobrīd viņš vēl neapzinās savu pievilcību, tikai bezrūpīgi gaida uzplaukšanas brīnumu.
Brīdi vēlāk ziņkārīgi palūkojas pāri lapu rozetei, lai ieklausītos – kas notiek tur, apkārt. Pasaules brāzmojuma vilināts, viņš saņem drosmi un – dziļi ievelk elpu… Saules gaismas apžilbināts, mirkli apmulsis lūkojas plašumā. Tur ir tik daudz neizzinātā!
Un tad, īsti atplaucis, viņš nesavtīgi dāvā savu krāšņumu visiem. Krāsu daiļuma valdzināti, raugāmies košajās ziedlapās. Jūsmojam par zieda izturību un pieticību. Tikai bieži vien aizmirstam, ka zieda īpašais skaistums slēpjas tieši viducī. Tur, no kurienes pasmeļams aromāts un dzīvīgais nektārs. Nu, pašā pilnzieda laikā, tur mājo klusums un miers. Dzīves gudrības un dāsnas mīlestības piesātināts.
Tā – bez steigas atveroties un uzziedot- zieds uzrunā cilvēka dvēseli. Un tās abas, klusējot saprazdamās, kļūst māsas.
