Vēlos dalīties savās emocijās, pārdzīvojumos
un domās ar kādu, kam tas liks aizdomāties. Nemaz nezinu, kam šis
raksts ir adresēts – alūksniešiem, deputātiem, Latvijas
iedzīvotājiem, veselības ministrei, Pasaules Bankas pētnieku
komandai. Nezinu… Tomēr ceru, ka tas atradīs adresātu, kas spēs
mainīt esošo situāciju.
Šis būs pārdomu stāsts par to, kas pēdējā
laikā notiek mūsu valstī. Pamatā tas būs par veselības nozari,
plānotajām reformām un kaut ko citu.
Esmu dzimis alūksnietis, savas pilsētas,
novada un valsts patriots, tādēļ mans stāsts būs par lietām un
notikumiem, kas skar šo vietu.
Kopš Pasaules Bankas pētījuma atspoguļošanas
sabiedriskajos medijos, ir skaidri saprotams, ka reformas veselības
aprūpē Latvijā būs. Viens no šī pētījuma scenārijiem paredz,
ka Alūksnes slimnīcā likvidēs 24 stundu neatliekamo palīdzību,
tanī skaitā traumatoloģiju, to pārvirzot uz “Balvu un Gulbenes
slimnīcu apvienību”. Taču šeit rodas jautājums, kādēļ tas
tiek darīts, ja katru gadu Alūksnes slimnīcā tiek izpildītas
valsts noteiktās kvotas un ir to trūkums, kas liedz pacientiem
saņemt ārstēšanu. Kādēļ tas tiek darīts, ja Alūksnes
slimnīcā sniedz akūto palīdzību traumatoloģijas un ortopēdijas
pacientiem no plašas teritorijas, kas sevī iekļauj gan Balvu, gan
Gulbenes novadus?
Otrs scenārijs, kas izriet no pētījuma, ir vēl
dramatiskāks. Alūksnes slimnīcu, kas pašreiz sniedz diennakts
neatliekamo medicīnisko palīdzību, plāno pārveidot par dienas
aprūpes centru, tādējādi liedzot šo pakalpojumu Alūksnes novada
iedzīvotājiem. Tiek gan norādīts, ka 50 % no pakalpojuma pārņems
Balvu slimnīca, bet otrus 50 % – Madonas slimnīca, kas, kā tiek
skaidrots pētījumā, ir sasniedzamības robežās.
Vārdu sakot, cenšas Alūksnes slimnīcu slēgt
un samazināt veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību Alūksnes
un Apes novada iedzīvotājiem. Veselības ministrija kā vienu no
prioritātēm izvirza pieejamību medicīnas pakalpojumiem, bet par
kādu pieejamību mēs varam runāt, ja slimnīcas, kas atbilst
3.līmenim, atrodas vairāk nekā 120 kilometru attālumā (Rēzekne,
Valmiera)? Protams, ir “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība”
un Madonas slimnīca, taču kādēļ Alūksnes novada iedzīvotājam
pēc reformas būtu jādodas 50-120 kilometru attālumā uz slimnīcu,
lai saņemtu jebkādu neatliekamo palīdzību, kuru viņš varēja
saņemt arī Alūksnes slimnīcā? Arī Pasaules Bankas pētījumā
tiek apgalvots, ka Madonas slimnīca ir ģeogrāfiski tuvā attālumā.
Var jau piekrist pētniekiem, kas nāk no Eiropas valstīm, kurās ir
sakārtota ceļu infrastruktūra un 200 kilometru brauciens ir
ikdienišķa lieta. Bet vai tā ir Latvijā? Tas pierāda tikai to,
ka šajā pētījumā nav izvērtēti tādi faktori kā ceļu
stāvoklis, kas Latvijā būtiski atšķiras no citām Eiropas
valstīm. Tādēļ šie 100 kilometri Latvijā Latvijas iedzīvotājam
ir sava veida šķērslis, sākot ar slikto un nesakārtoto ceļu
infrastruktūru un beidzot ar to, ka viņam vienkārši nav, ar ko
nokļūt uz attālo slimnīcu.
Saprotu, ka Veselības ministrija rīkojas
pēc Latvijas valsts pārvaldes zelta standartiem. Tos savā laikā
ir iesākusi Izglītības ministrija. Proti, tās vietas un iestādes,
kuras tiek plānots slēgt, mēs vienmēr renovējam, atjaunojam un
uzlabojam, lai varētu tās svinīgi nodot pamestībai. Tā tas bija
ar Annas pamatskolu, līdzīgs liktenis laikam gaida arī citas
pamatskolas, kurai šogad tika atjaunota fasāde. Dažreiz, izvērtējot
informāciju sabiedriskajos medijos, atliek secināt, ka mēs
priecājamies par katru slēgto pagasta, pilsētas, reģionālo
skolu. Jo plāns taču ir izpildīts… Nu kārta ir pienākusi
slimnīcām! Kāpēc šis ievads? Alūksnes slimnīca pirms neilga
laika tika pilnībā renovēta, uzlaboti vides piesārņotības
rādītāji, izremontētas nodaļas un iegādāta jauna aparatūra.
Tas tika darīts gan ar Eiropas piešķirto finansējumu, gan arī
valsts un pašvaldības. Tādēļ jautājums – kur tas viss paliks?
Kurš turpinās maksāt kredītu par paveikto darbu? Un vai tiešām,
lai apgūtu viena Eiropas Savienības fonda līdzekļus, mēs
drīkstam iznīcināt to, kas ir iegūts ar cita fonda līdzekļiem?
Vēl Alūksnes slimnīca jau kādu laiku ir
pieaicinājusi savā pulkā jaunus speciālistus – rezidentus, kas
vēl mācās, toties pēc mācību beigām plāno atgriezies darbā
Alūksnes slimnīcā. Alūksnes novada pašvaldība šiem rezidentiem
piešķir stipendijas, nodrošina samaksu par rezidentūru. Vai kāds
ir padomājis par to, kas notiks ar šiem Latvijas iedzīvotājiem,
kas velta savu laiku un spēkus izglītībai, medicīnai, lai vēlāk
varētu palīdzēt reģiona iedzīvotājiem? Pēc reformas šiem
cilvēkiem noteikti lūgs atmaksāt piešķirtās stipendijas,
rezidentūras samaksas. Vai tas būs reāli izdarāms? Noteikti, ka
nē! Pašvaldība būs zaudējusi savus piešķirtos līdzekļus
vairāku gadu garumā. Līdz ar to cietīs arī tās budžets, tādēļ
runa nav tikai par slimnīcas slēgšanu. Tam būs lielāka ietekme
uz novadu, pilsētu un pašvaldību.
Manā uztverē visas Latvijas pilsētas, reģionus,
slimnīcas nevar mērīt pēc vienas mērauklas. Katrai vietai ir
sava specifika un īpatnības. Arī šo faktoru acīmredzami Pasaules
Bankas pētnieki un Veselības ministrija nav ņēmuši vērā.
Alūksnē šī īpatnība ir armija. Alūksnes attiecības ar armiju
meklējamas jau pirmās brīvvalsts laikā, kad Alūksnē ilgus gadus
bija dislocēts 7. Siguldas kājnieku pulks. Šobrīd Alūksnē
atrodas NBS Kājnieku skola. Nerunāšu par Kājnieku skolas
funkcijām, tikai teikšu to, ka ir patiess prieks dzīvot pilsētā,
kurā joprojām ir dzīvas 7. Siguldas kājnieku pulka ieviestās
tradīcijas, kas ļauj sajust to īpašo latvisko dzīslu, kas
saistīta ar godu, cieņu, apņēmību… Vēl pirms neilga laika
sabiedriskajos medijos varēja lasīt par mācību bāzes “Lāčusils”
paplašināšanu, lai atslogotu Ādažu poligonu. Kopējā platība
paredzēta apmēram 4000 hektāru. Šis viss lieks aizdomāties par
to, vai Pasaules Bankas pētnieki vispār zina, kas notiek reģionos…
Vai Veselības ministrija savu reformu plānu ir saskaņojusi ar
Aizsardzības ministriju? Uzskatu, ka vietā, kur pastāvīgi ir
dislocēta armijas vienība, ir jābūt slimnīcai. Tai ir jābūt
Alūksnē, nevis 50 kilometru attālumā Balvos vai Gulbenē, vai 120
kilometru attālumā Madonā. Tai ir jābūt Alūksnē!
Tā kā esmu medicīnas students, man ir bijusi
lieliska iespēja pavadīt vasaras Alūksnes slimnīcā kā
voluntierim, gūstot zināšanas un mācoties praktisko medicīnu.
Tāpēc droši varu teikt, ka uzņemšanas nodaļā lielākā daļa
pacientu bieži vien nav no Alūksnes un Apes novada. Tie ir Balvu,
Gulbenes un citu novadu iedzīvotāji. Tādēļ ir skaidri saprotams,
ka Alūksnes slimnīca apkalpo vairāku novadu iedzīvotājus.
Iedomājoties nogriezni, kam ir divi galapunkti (Madona un Alūksne),
kā arī viduspunkts (Gulbene), liekas, ka jebkuram loģiski
domājošam cilvēkam neliktos pareizi likvidēt kādu no
galapunktiem, lai būtu jāmēro attālums līdz viduspunktam vai
otram galapunktam. Atņemot Alūksnes novada iedzīvotājiem
diennakts neatliekamo medicīnisko palīdzību, kā tas ir paredzēts
vienā no Pasaules Bankas pētījuma scenārijiem, rodas jautājums –
vai tā nav vēršanās pret 22 000 Latvijas (Alūksnes un Apes novadu)
iedzīvotāju? Jo vienmēr, kad tiek apspriests reģionālais
plānojums, reformas un citi jautājumi, kas skar būtiskas pārmaiņas
reģionos, liekas, ka mūsu (Alūksnes un Apes novadi) nav Latvijas
kartēs. Shēmās un kartēs vienmēr redzams tukšums – pakalpojumu,
slimnīcu un citā ziņā. Arī Pasaules Bankas pētījumā
apskatāmajās kartēs redzams, ka mūsu novads iekrāsots kā tāds,
kas ir ārpus sasniedzamības robežām. Jā, mēs esam tālu no
galvaspilsētas, no reģionālajām pilsētām, bet mēs esam! Mēs
esam Latvijā!
Un nu par vispārīgām lietām. Vairākkārt
dzirdot informāciju par izglītības reformu, par to, ka mums jāņem
modelis no Somijas, no ekonomiski attīstītām valstīm, aizdomājos…
Jā, varbūt kāds modelis ir jāņem no citām valstīm. Tad kāpēc
jau ilgstoši mēs nevaram no kādas valsts, piemēram, kaimiņiem
igauņiem, pārņemt ceļu infrastruktūras modeli? Paņemam,
uztaisām, un cilvēki varēs dzīvot reģionos, doties uz darbu
galvaspilsētā pa labas kvalitātes, sakārtotiem ceļiem, bet ne…
tikai izglītība un kompetences… Skumji…
Nobeigumā gribu teikt, ka jebkurā diennakts
laikā varu apliecināt, ka es savas dzīves lielāko daļu vēlos
pavadīt Alūksnē, strādājot Alūksnes slimnīcā, strādājot
reģionā! Jā, es vēlos atgriezties Alūksnē pēc aptuveni desmit
Rīgā pavadītiem gadiem mācoties (lielākā puse vēl ir priekšā).
Noteikti lielākā daļa, kas šo izlasīs, teiks,
ka šis viss ir nekam nederīgs, jo trūkst skaitļu un procentu. Bet
es uzskatu, ka mums – Latvijas tautai – jau ir pietiekami daudz burta
kalpu, kas no sausiem cipariem un burtiem var izdarīt
visneiedomājamākos secinājumus, nemaz nepētot un neizzinot
patieso situāciju reģionos. Secinājumus, kam seko rīcība…
bieži vien ietekmējot daudzus tūkstošus Latvijas iedzīvotāju.
Kādreiz savi lēmumi ir jābalsta ne tikai uz skaitļiem un
statistikas, bet gan uz reālo situāciju un notikumiem vietā, kuru
centies iespaidot… Es zinu, ka patiesam latvietim sirds ir īstajā
vietā un godaprāts vienmēr azotē… Alūksnieti, padomā, vai
tiešām pienāks tas brīdis, kad mums slimnīca būs jānosargā
vēlreiz…
