Stāsts turpinājumos. 3. “Te māte apprecējās otro reizi. Piedzima Raimonds, ceturtais dēls, mūsu pusbrālis.
Stāsts turpinājumos. 3.
“Te māte apprecējās otro reizi. Piedzima Raimonds, ceturtais dēls, mūsu pusbrālis. Viņa audzināja mūs četrus un arī patēva divus dēlus no iepriekšējās laulības. Kopā sešus dēlus. Interesanti, ka mums rados nav nevienas meitenes. Mums nav ne māsu, ne pusmāsu, ne māsīcu. Vieni čaļi. Ar otro vīru māte nodzīvoja gadus astoņus un izšķīrās. Arī otrais vīrs mīlēja iedzert. Tomēr viņš bija tas, kurš Ingaru izaudzināja par vīrieti. Mūsu īstais tēvs skaitās tikai uz papīra. Negribētu viņu vairs satikt. Tad, kad viņš pirms vairākiem gadiem bija te ieradies, viņš mani tā nokaitināja, ka sadevu viņam pa muti. Es ceru, viņš saprata, ka te viņam nav ko meklēt.”
Nopīpē divus
kilogramus zāles
Ingars ierosina aizbraukt ciemos pie kāda viņa drauga Ķengaragā. Viņš esot parādā naudu, kura šobrīd Ingaram ļoti nepieciešama. “Uzgaidi! Es piezvanīšu viņam no kapeječnā (telefona automāts).” Pēc kāda laiciņa Ingars atnāk un saka, ka uz Ķengaragu nevajadzēs braukt. “Es sarunāju strelku (satikšanos) Ekonomikas fakultātē. Tam velnam šodien vēlu lekcijas beidzas. Man tur jābūt pēc pusstundas pie kaut kāda 434.kabineta. Nekas, sameklēšu.”
Noteiktajā laikā esam Ekonomikas fakultātē un pa lielajām fakultātes kāpnēm dodamies meklēt 434.kabinetu. Tas izrādās ceturtajā stāvā.
“Vairāk motors (sirds) netur uzkāpt tik augstu. Nebrīnies! Nopīpē tu divus kilogramus zāles, tad arī tā jutīsies… Es domāju, vēl kādus divus kilogramus nopīpēšu un metīšu malā šo padarīšanu.”
Cilvēku nodod acis
Pie 434.kabineta Ingara paziņa viņu jau gaida. Solīds puisis uzvalkā, portfelīti rokās. Viņš atdod Ingaram naudu, kaut ko pilnīgi nenozīmīgu pārrunā ar viņu un dodas prom. “Neizskatās pēc kumārista (cilvēks, kurš pīpē zāli), ne? Viņš parasti no manis pērk zāli, jo pats aiziet uz točku (vieta, kurā pārdod narkotikas) baidās. Ka tik kāds neierauga, ka tik “pareizs” puisis vazājas pa maskačku (Latgales priekšpilsēta). Izskats vienmēr ir maldīgs. Puse sabiedrībā pazīstamu cilvēku kūpina zāli kā tādas lokomotīves, bet tēlo baigi pareizos. Vienīgais, kas nodod, ka cilvēks ir pīpējis zāli, ir acis. Tās kļūst tādas gaišas, acu zīlītes sašaurinās. Pēc uzvedības to nevar pateikt. Savādāk ir, ja esi sapīpējies par daudz. Es reti kad tā daru. Man patīk normālās devās uzpīpēt, lai garastāvoklis uzlabotos.
