Stāsts turpinājumos. 2. “Viņš ir tāds pats dzērājs kā visi pārējie. Ja nebūtu brāļu un mātes, kura viņu uzmana, dzertu nedēļām ilgi.
Stāsts turpinājumos. 2.
“Viņš ir tāds pats dzērājs kā visi pārējie. Ja nebūtu brāļu un mātes, kura viņu uzmana, dzertu nedēļām ilgi. Tagad tikai ballītēs atļaujas iedzert. Laikam baidās.
Mēs ar brāļiem laiku pa laikam viņu slānām. Viņš ir tāds čorts (velns)! Agrāk, kad viņš pie mātes atbrauca ar savu sagrabējušo zilo “moskviču”, es uzreiz gāju prom no mājām, jo nevarēju un nevaru uz to idiotu skatīties.
Cik viņam “moskviču” bijis – visādās krāsās! Viņš tos tikai dauza un dauza. Tagad, muļķis, “žiguli” nopircis. Gaidu, kad sasitīs…
Parasti, kad mēs viņu iekaustā, apkārtesošie ir baigajā strjomā
(uztraukušies), jo domā, ka nositīsim “nabadziņu”. Bet viņš ir viltīgs, viņš tēlo, ka mirst. Esmu jau viņu “atkodis”. Reiz vienā ballītē viņš pārbiedēja manu muteri, teikdams, ka iet kārties. Manis pēc viņš var darīt, ko grib – gan kārties, gan slīcināties, es vēl piepalīdzētu, bet māte bija uztraukusies, un bija vien ar brāļiem jāmeklē tas psihopāts, lai māte nomierinās. Divas stundas meklējām viņu pa mežiem. Beigās izrādījās, ka tas velns savā dzelžu kaudzē – “moskvičā” – slēpies. Tajā reizē kārtīgi viņu saslānījām.”
Dēlus izaudzina māte
“Vecākus, protams, veikalā nopirkt nevar: kādus Dievs devis, ar tādiem jādzīvo,” prāto Ingara vecākais brālis Aleksandrs Kuzņecovs. “Vieniem varbūt par laimi, bet citiem par īstu sodību. Māte mums ir ļoti laba. Praktiski viena pati mūs visus – četrus dēlus – izaudzināja. Tēvs… Ingars, paldies Dievam, neatceras tēva dzeršanu un terorismu ģimenē. Tēvs visu laiku dzēra, māte strādāja vairākos darbos un Ingaram nepievērsa pienācīgu uzmanību. Par viņu bija jāatbild mums, vecākajiem brāļiem. Ingars pieauga daudz ātrāk nekā viņa vienaudži.
Kad Ingaram bija trīs vai četri gadi, māte savāca mantiņas, paņēma bērnus un aizbēga no Bauskas, kur tolaik dzīvojām, uz Lielvārdi.
