No mūsu pagalma zēniem Ingars bija vismazākais un sīkākais, bet toties vistaisnīgākais un vienmēr aizstāvēja meitenes.
Stāsts turpinājumos. 1.
No mūsu pagalma zēniem Ingars bija vismazākais un sīkākais, bet toties vistaisnīgākais un vienmēr aizstāvēja meitenes. Dzīves ceļi mūs aizveda katru uz savu pusi, bet reiz mēs nejauši satikāmies Rīgā. Es no mājām braucu uz lekcijām, bet viņš, kā vēlāk izrādījās, Rīgā bezmērķīgi aizvadīja kārtējo dienu.
Jauktenis ar pilsoņa pasi
15.novembrī Ingaram palika deviņpadsmit gadu. Tikai pirms diviem mēnešiem Ingars saņēma pasi un tagad ir pilntiesīgs Latvijas valsts pilsonis, taču iedaļā “tautība” rakstīts “lietuvietis”. Viņā nav ne kripatiņas latviešu asiņu. Viņa māte pēc tautības ir lietuviete, bet tēvs – baltkrievs. Vecāki izšķīrās, kad Ingaram bija tikai trīs gadiņi. Vai tēvs ir miris vai dzīvs, nezina neviens no Ingara ģimenes. Puisis vēlāk teiks: “Es esmu aizmirsis, kā viņu sauc, neiešu taču interesēties par svešu cilvēku, kurš man neeksistē!” Var nojaust, ka šis temats viņam ir nepatīkams. Par tēvu Ingars runā ar neslēptu ironiju, bet labprātāk nerunātu nemaz.
Par tēvu negrib runāt
“Par šo cilvēku es negribu runāt… Viņu neesmu redzējis kopš triju gadu vecuma. Ai, nē! Kā es varēju aizmirst! Bija taču vēl viena reize. Kad man bija gadu divpadsmit, radi bija viņu atveduši pie mums uz Lielvārdi, lai mēs viņam palīdzētu “nokāpt no korķa”, it kā viņš gribot atmest dzeršanu un dzīvot kopā ar ģimeni. Kādu ģimeni? Smieklīgi… Viendien mēs ar draudzenēm gājām pa ielu, un pretī nāca mans tā saucamais tēvs un sveicināja mani: “Sveicināts, dēls!”(krievu valodā). Man bija tāds kauns! Atnācis mājās, teicu viņam: “Ko tu mani sveicini, stulbs esi? Nekad nemēģini mani sabiedrībā sveicināt, jo tu man neesi nekas!”
Pēc kādas nedēļas māte un mēs, četri brāļi, viņu vairs paciest nevarējām. Māte pat iedeva viņam naudu, lai tikai viņš brauktu atpakaļ uz Baltkrieviju. Kopš tā laika neesmu viņu redzējis. Nezinu, kur viņš ir un ar ko nodarbojas. Īstenībā man pilnīgi vienalga. Mūsu ģimenei viņš ir miris…”
Tāds pats dzērājs
Dažus gadus Ingaru audzināja patēvs, mātes otrais vīrs, bet arī ar šo vīrieti viņa izšķīrās. Iemesls – dzeršana. Tagad Ingars ir pilngadīgs, un viņš vairs neļauj sevi audzināt. Nevienam! Kā Ingars pats saka, tagad es audzinu citus.
“Mātei atkal jauns draudziņš,” Ingars turpina. “Viņš pie mums dzīvo, bet es cenšos ar viņu nesarunāties. Brāļi vēl šad tad ar viņu aprunājas, bet man tas nav vajadzīgs.
