Jaunā Saeima un valdība sākusi darbu. Varētu teikt – beigas labas, viss labs. Bet, šķiet, apmierināts nav neviens. Tāpēc jāsaprot – rezultāti ir tādi, par kādiem esam gādājuši visi kopā. Šoreiz vairāk gribu pievērsties vienpusējai informācijai un vērtējumam, kādu piedāvā masu saziņas līdzekļi.
“Viltotais Zaķis” ir nopircis balsis un par spīti visiem ticis Saeimā! Jā, nenoliedzami žurnālistu pētītie plusi politiķim Latgales vēlēšanu apgabala iecirkņos ir vairāk nekā dīvaini. Protams, Zaķis nav nekāds paipuisītis. Arvien vairāk jāšaubās, vai kāds politiķis ir godīgs. Taču ir pilnīgi skaidrs – muļķis viņš nav. Kāpēc tādā gadījumā būtu izvēlējies rakt sev kapu, izmantojot tik elementāras balsu pirkšanas shēmas? Var pieļaut, ka lāča pakalpojumu izdarīja draugi. Tomēr ticamāk būtu meklēt atbildi uz jautājumu – kam tas ir izdevīgi?
Šo pašu jautājumu vajadzētu uzdot arī par Solvitas Āboltiņas it kā negodīgi iegūto deputātes mandātu. Atkal un atkal tiek uzsvērts, ka viņai bija daudz svītrojumu un vēlētāji izteikuši neuzticību. Lai gan man bijusī Saeimas priekšsēdētāja nesimpatizē, jāatzīst, ka viņa ir gudra un pieredzējusi politiķe salīdzinājumā ar Jāni Junkuru. Viņš, nabadziņš, lūk, esot bijis spiests atkāpties. Nevaru piekrist. Ja bijušais modelis varēja organizēt savu priekšvēlēšanu kampaņu, par to neinformējot partiju, tad varēja arī pēc tam pastāvēt par sevi. Man šķistu apkaunojoši nodot deputāta zvērestu un pēc tam steidzīgi atteikties no mandāta. Tas nozīmē pievilt tos, kas par viņu balsoja. Vai tādam var vairāk uzticēties nekā Āboltiņai? Turklāt, ja saskaita plusus un mīnusus, tad S.Āboltiņu vairāk vēlētāju ir atbalstījuši, nekā svītrojuši. Tas ir sava veida fenomens, jo vispirms tiek vērtēts par sarakstu kopumā nodoto balsu skaits, bet konkrēto deputātu uzvārdus nosaka pēc plusu un svītrojumu attiecības. Nav noliedzams – kas vairāk dara, tas arī vairāk kļūdās. Tāpēc apbrīnoju S.Āboltiņu, jo viņa spēj ar pašcieņu un politiķes stāju izturēt šo pārbaudījumu.
Satraucoši, manuprāt, ir tas, ka par deputātu kandidātiem tiek iekļauti cilvēki, kas neko nezina un, šķiet, arī negrib zināt ne par politiku, ne ētikas normām, ne cieņu un godu. Vēl vairāk ir to, kuri nevēlas kļūt par deputātiem tāpēc, ka sabiedrībā labais tonis ir lamāt politiķus. Viņi tāpat kā ministri neesot pelnījuši pienācīgu darba samaksu. Dzirdēts viedoklis – lai pastrādā par minimālo algu. Tāpēc nav brīnums, ka spējīgi cilvēki par labāku uzskata aizbraukt, lai savas zināšanas un spējas izmantotu citu valstu labklājības celšanai. ◆
