4. maijs ir Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena. Kādam šajā valstī patīk dzīvot, kādam citam ne. Kāds mīl šo zemi, bet netic valdības vīriem un sievām. Valsti var aplūkot no dažādām pusēm, un tajā vienmēr var atrast ko tādu, kas nepatīk, šķiet maināms un ir līdz sirds dziļumiem neizprotams. Tā vietā, lai šajā dienā apspriestu, kas tad šajā valstī nav kārtībā, neapspriedīsim arī to, kas tajā ir kārtībā. Neapspriedīsim sistēmu vispār, bet paskatīsimies šajā dienā ikviens uz sevi, jo valsts nav tikai 100 “dažreiz gudrās galvas” Saeimā, tā nav arī citu iestāžu amatpersonas vai ceļi. Valsts esam arī visi mēs! Jā, arī tu! Un es jau dzirdu, kā tu saki, ka neko jau šajā valstī nevari ietekmēt, tev nav varas un ko nu tur vispār. Un tagad iedomājies vēl tūkstošiem tādu pašu cilvēku, kuri savu neticību sev vienā dienā nomainītu uz uzticēšanos tam, ka arī viņi ir valsts, ka viņi var ko ietekmēt! Iedomājies, cik daudz mēs varētu paveikt, ja atrastu domubiedrus, kuri arī būtu noticējuši nez kāpēc aizmirstajai patiesībai – tu esi valsts! Tu esi šīs valsts iedzīvotājs, un ne jau nebūšana Saeimā ir tava un mana lielākā problēma, bet neticēšana sev un tam, ka mēs katrs varam rīkoties pēc savām interesēm. Kāds var veidot biedrību, kāds iet piketēt pie Saeimas, kāds savā pagastā mīļi rušināt zemīti un audzināt bērnus, kuri turpinās veidot šīs valsts nākotni. Mēs katrs varam ko iesākt, un gaušanās neko mums nedos. Ne tas ko mainīs, ja mēs kādu nosauksim par “glupu” vai kādu Saeimā vai pašvaldībā nosauksim par nejēgu un dusmosimies. Emocijas ir enerģija. Ja tiešām gribam ko mainīt, tad mums būtu šī enerģija jātaupa un jāvirza pareizā gultnē. Varbūt šodien padomāsim vairāk par to, ko mēs paši varam darīt tādu, lai, ja ne iesākumā ko kardināli mainītu, tad vismaz atgūtu ticību. Un nevis ticību politiķiem vai vēl kaut kam, bet ticību sev un tam, ka katrs no mums veido šo valsti. Vara ir bīstama lieta, ja tā nokļūst nepareizo cilvēku rokās, bet vienu gan es zinu – neko šajā dzīvē nemainīs tas, ja mēs tikai savā starpā spriedīsim par to, cik viss šajā valstī ir slikti. Un tāpēc šajā Neatkarības atjaunošanas dienā apsolīsim arī sev, ka šie ir arī mani svētki un arī man pašam ir jākļūst neatkarīgam. Ir jāatbrīvojas no mūžīgās sūdzēšanās par valsti un ir beidzot jānotic tam, ka te esmu es un te ir mani līdzcilvēki. Nevis kaut kāda trešdaļa valsts, nevis kaut kāda nepilnīga valsts – bet valsts visā tās košumā! Es un tu – mēs esam šī valsts!
