Kad ezeru uz satikšanos ielūdz saule,
Kam matos iepīts varavīksnes loks,
Tad ezers zilām acīm padebešos raugās,
Vai satikšanos netraucēs šis loks.
Bet saule, piemiegusi aci, mīļi smaida,
Un ezers draiskam vilnim klusēt liek.
Drīz saule atraisa sev matu pīņu spozmi
Un košo loku cepurītei liek.
Alkst ezers nepacietīgs saules maigā glāsta,
Jo pilsdrupām tā savu kvēli sniedz,
Viņš it kā lūdzot tiecas ezerdzelmi apskaut
Un sava rieta spozmi glāstot sniedz.
