Strīdi un nesaprašanās ģimenē bieži vien var rasties no tā, ka aplami izprasta pienākumu sadalīšana. To cēlonis var būt arī tad, kad vecāki viens otru vaino.
Strīdi un nesaprašanās ģimenē bieži vien var rasties no tā, ka aplami izprasta pienākumu sadalīšana. To cēlonis var būt arī tad, kad vecāki viens otru vaino. “Es tik agri ar tevi apprecējos, pret vecāku gribu. Viņi neatbalstīja manu izvēli, tādēļ visu mantojumu norakstīja māsai/brālim,” saka sieva vīram. Patiesībā jau viņa pati izdarīja izvēli, un tajā nav vainojams ne vīrs, ne vecāki. Vai arī, piemēram, bērnus vaino par to, kas patiesībā uz viņiem nemaz neattiecas. Esat dzirdējuši nejauši izteiktu frāzi: “Tad, kad tu piedzimi, man nācās pamest studijas. Tā arī paliku bez izglītības, jo nebija kas palīdz par tevi rūpēties!” Šajā gadījumā bērnu netieši vaino par vecāku rīcību pagātnē. Patiesībā vecāki neapzinās, ka tikai viņi paši ir atbildīgi par savu rīcību un tās sekām, nevis viņu bērns. Ja ģimenē valda vainīgā meklēšanas noskaņa, tad skaļus un demonstratīvus strīdus nedzirdēsiet.
Ja vainīgā meklēšana notiek bieži, tad bērni spiesti pielāgoties situācijai un pieņemt uzvedības modeli, kurš izpaužas šādā veidā – iemācās uzvesties tā, lai pēc iespējas mazāk viņu vainotu. Bērni pat iemanās nolasīt vecāku noskaņojumu un netuvojas viņiem, kad māte vai tēvs nav labā omā. Pavisam aplami ir tas, ja bērni daļēji uzņemas vecāku funkcijas un atbildību – rūpējas par viņu labsajūtu.
Atrodot vainīgo, mēs it kā noveļam atbildību no sevis, patiesībā situāciju neatrisinām, bet vien pasliktinām gan notikušo, gan attiecības.
