Šomēnes dekoratīvi lietišķās mākslas galerijā “Apsīda” Rīgā apskatāma izstāde “Vainags Latvijai”, kurā savas darinātās zīļu jostas un vainagus rīdziniekiem rāda amata meistare Māra Krieviņa no Alūksnes. Izstāde “Vainags Latvijai” tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu un ir kā Latvijas vizītkarte, jo ikviens no izstādē redzamajiem Latvijas etnogrāfisko novadu vainagiem atklāj, kāda ir mūsu Latvija.
Latvijas prezentācija
Doma par izstādi kā kompaktu Latvijas prezentāciju M.Krieviņai radās pirms diviem gadiem. “Piemēram, ja mūsu pašvaldība brauc uz kādām zemēm un vajag vienas dienas laikā parādīt Latviju, tad šī izstāde prezentē Latviju – tādi, lūk, mēs esam! Izstādē iekļauti 12 vainagi – no visiem etnogrāfiskajiem novadiem atlasīju, kas būtu interesantāks, raksturīgāks un man mīļāks. Nav ko slēpt – ir mīļāki vainagi un tādi, kurus šuju, bet tik ļoti neizprotu. Man tuvāki ir Vidzemes un Ziemeļlatgales vainagi. Šos vainagus raksturo vienkāršība, skaidrība, ļoti akurāts un precīzs zīmējums. Savukārt Kurzemes vainagiem ir sarežģīti un lieli raksti, ārkārtīgi daudz krāsu, ir liels raibums – gluži kā Kurzemes tautas tērps, kas ir žilbinošs un bagātīgs. Mūsu tautas tērpi ir izsmalcināti, eleganti, ar krāsu saskaņu, līniju skaidrību, precizitāti – tādi ir arī vainagi,” saka M.Krieviņa. Viņa ir priecīga, ka izstādes atklāšana izdevusies ļoti jauka. “Par to bija daudz domāts, un par visu bija parūpējusies salona vadība, studijas “Kalme” dalībnieces un mana ģimene. Atbalsts, ko saņēmu, bija liels. Paldies visiem, īpaši ģimenei, kura mani vienmēr atbalstījusi! Bez ģimenes atbalsta un sapratnes šo darbu nevarētu darīt,” saka M.Krieviņa.
Daudz jaunu ieceru
Lai arī izstāde nupat tikai atklāta, M.Krieviņai ir daudz citu ieceru. “Viena dzīves posma solis ir sperts, un jau domāju, kā darboties tālāk,” viņa saka. Izstādi Rīgā atklāja mēnesi pirms svarīgas dzīves jubilejas – 1.decembrī M.Krieviņa svinēs 70 gadu jubileju. Alūksniešiem gan nav jāsteidzas uz Rīgu skatīties M.Krieviņas darbus, jo no 6.decembra ikviens varēs apskatīt tos tepat Alūksnē Tautas lietišķās mākslas studijas “Kalme” ikgadējā izstādē. “Vienīgais, ko Alūksnes izstādē nevarēs redzēt – dažas manas darinātās jostas, kuras speciāli izstādei Rīgā palūdzu iedot cilvēkus, kuriem viņas jau bija īpašumā. Jostu nav tik daudz, krājumi nav tik lieli,” saka M.Krieviņa. Taču tā vietā varēs redzēt pavisam jaunus amata meistares darinājumus, jo speciāli izstādei viņa darina Kurzemes pusei raksturīgu galvassegu. Un tas vēl nav viss. M.Krieviņa visu vasaru ar dabiskām krāsām krāsojusi dzijas, lai jau februārī varētu pārsteigt ar dažādiem adījumiem, cimdiem un segām.
Tautas tērps – goda tērps
Aiz kalniem nav arī vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, un M.Krieviņai kopā ar meitu Ilzi Postu šis būs ļoti darbīgs laiks. “Ir pieteikti kolektīvu pasūtījumi, gādājam materiālus. Tracis vēl nav sācies, bet tieši tādēļ ir mazlietiņ bail, jo būtu jau laiks sākt ko darīt. Ja jāstrādā pie tiem darbiem, kas ir aizrunāti un pieteikti, darba pietiks līdz pat svētkiem. Alūksnes novada kolektīviem svētkiem neko nedarināsim, tos jau esam apgādājuši. Pasūtījumi ir no citu novadu kolektīviem,” viņa saka. Tuvojoties dziesmu un deju svētkiem, arī valsts simtgadei, domāju, ka ne viens vien aizdomājas, vai arī man vajadzētu tautas tērpu. “Ja cilvēks nedzied un nedejo, ir maz iespēju, kur tautas tērpu vilkt. Ir sevi jājūt. Ja nejutīsies labi, tad nevelc. Mums, studijas dalībniekiem, diezgan bieži ir situācijas, kad varam uzvilkt tautas tērpu, piemēram, izstādes atklāšanās, dziesmu svētkos, gadadienās, varbūt arī mājās Ziemassvētkos. Jāņos? Tautas tērps ir goda tērps, un Jāņi nav godi, bet svētki. Tā ir individuāla sajūta – gribu velku, gribu nevelku. Tie ir brīva stila svētki, var uzvilkt kādu elementu, piemēram, brunčus, bet ne goda tērpu visā pilnā komplektā. Jāatceras, ka tautas tērps ir goda tērps, un gods latviešiem galvenokārt bija ziemā – sākot no Miķeļiem līdz Lieldienām. Vasarā bija jāstrādā,” viņa pamāca.
Kādas kļūdas pieļauj?
M.Krieviņa piekrīt, ka personīgā tautas tērpa šūšana reizumis ir kā modes lieta. “Cilvēks, kurš nobriedis tautas tērpam, pats to grib darīt. Arī mums uz studiju nāk meitenes un šuj, auž pašas. Tas nav dažu mēnešu, bet gan divu trīs gadu darbs. Un tam ir cita vērība. Protams, nav slikti, ja cilvēks ir nobriedis un pasūta, lai viņam tautas tērpu uzšuj. Ir, kas izvēlas tautas tērpu par kāzu tērpu. Pirms komplektēt tautas tērpu, ir skaidri jāizdomā, kura novada un ko īsti gribas. Tas ir galvenais klupšanas akmens,” viņa stāsta. Sāpīgs viņai ir jautājums par tautas tērpa valkāšanu, ļoti bieži to dara nepareizi. “Zobus labojam pie zobārsta, automašīnu dzenam uz servisu, bet, kad jāģērbjas tautas tērpā, neviens speciālistam neprasta. Būtiskākā kļūda – jauc dažādu laikmetu tērpa elementus. Tautas tērps ir komplekts no 19.gadsimta otrās puses, kas ir faktiski noformēts no galvas līdz kājām. Tas ir kanons. Un to nevajadzētu jaukt un likt klāt ko jaunmodīgu, piemēram, neatbilstošu galvassegu vai vispār iet bez galvassegas, neatbilstošu kāju āvumu. Sāpīgākais ir plastmasas ziedu vainagi. Jāatceras, ka tautas tērps latviešiem ir zemnieku goda apģērbs, vasarā līdz Jāņiem galvā jāliek puķu vainadziņš, pēc Jāņiem tā ir govs barība. Pēc Jāņiem galvā jāliek lakats. Vienīgais izņēmums ir dziesmu un deju svētki. Otrs – nevar likt vainagā visu, ko redz pļavā. Jauna meitene nevar vainagā likt brūklenāju, vārpu, viršus. Uzpīt skaistu un skaidru latviešu vainagu ir jāprot. Ir jāmācās, jāmeklē informācija rakstos. Gadās, ka sievietes sien vīriešu jostas, zeķu sienamās prievītes sien ap kaklu. Tas ir arī koncertos un dziesmu svētkos. Alūksni varam slavēt, un kolektīvu vadītāji ir zinoši. Prasa un grib zināt. Par alūksniešiem nav jākaunas, un viņi respektē, ko saka,” stāsta M.Krieviņa.
Nestrādā balvu un
atzinības dēļ
M.Krieviņa ir Alūksnes lepnums un ir ne vienu vien reizi Alūksnes un Latvijas vārdam likusi skanēt plašajā pasaulē. Mazajā Alūksnes novadā kādā mājā top vainagi, jostas un segas, kas aizceļo līdz pat Ķīnai, par tiem saņem pasaules līmeņa godalgas. 18.novembrī Alūksnes novada pašvaldība viņu apbalvos ar augstāko apbalvojumu “Sudraba zīli”. “Balvas man nav svarīgākās. Ne jau godalgu vai atzinības dēļ to daru. Pirms pieciem gadiem Ziemeru skolā meitenēm rādīju vainagu šūšanu. Kad tie lauku bērni sastrādātām rokām šuj vainagu un priecājas, ka tiks uz dziesmu svētkiem – tas ir vienreizēji! Tas ir mans darbs, tas ir mans lepnums! Lai vainagi un jostas ir pasaulē, galvenais ir mūsējie, pašu cilvēki,” asarām acīs teic meistare.
— Agita Bērziņa
