Kādas nogurdinošas darbdienas vakarā braucot no darba ar auto, manu skatienu piesaistīja priekšā braucošā automašīna. Ne jau tādēļ, ka tā būtu kāda pēdējo gadu izlaiduma mašīna vai rets modelis, bet gan tāpēc, ka aizmugurējo bamperi rotāja uzlīme ar apmēram šādu uzrakstu “un kāda jēga no tevis ir?”. Uz mirkli samulsu un nodomāju pie sevis: jā, Agita, un kāda tad ir jēga no tevis?
Gan jau šis uzraksts bija domāts kā humors jautrākai braukšanai, bet man tas lika aizdomāties par nopietnākām lietām. Sākumā manu prātu šaustīja domas par to, kas tad ir dzīves jēga, un tikai pēc tam domāju, kādu jēgu es saskatu savai dzīvei un vai izdzīvoju dzīvi ar jēgu. Neieslīgstot sīkās detaļās, nonācu pie atklāsmes, ka jēgu no sevis saskatu, bet daudz vairāk es domāju par to, kuriem cilvēkiem manā dzīvē ir jēga. Neviļus atcerējos arī lielo dzīves noslēpumu, kas māca mums dzīvot, domājot pozitīvi. Viena no mācībām mūs mudina – kad lūdzam sev laimi un skaistu dzīvi, prasām ne vien sev, bet ikvienam. Kad lūdzam veselību, pārpilnību mīlestību, lūdzam ikvienam, ne tikai sev. Vai vari iedomāties, kas notiktu, ja seši miljardi cilvēku lūgtu šīs lietas arī par tevi… Noslēgumā, pusjokojot, pusnopietni, replika no manis – autovadītāji, nelīmējiet uz sava auto šādas uzlīmes, jo kādam tas novirza domas no primārā – transporta līdzekļa vadīšanas. Šoreiz viss beidzās labi, bet kādreiz šāda aizdomāšanās, esot ceļā, var beigties ar negadījumu.
