Ir pierasts teikt, ka vislabākā aizsardzība vienmēr esot tiešs uzbrukums.
Ir pierasts teikt, ka vislabākā aizsardzība vienmēr esot tiešs uzbrukums. Šķiet, šī cilvēku dzīvē pārbaudītā patiesība ir aizgūta no dzīvnieku pasaules, kurā augumā mazākais un spēkā vājākais mēģina uzbrukt pirmais, cerot, ka vismaz ar savu lielo dūšu tādējādi izdosies sevi pasargāt. Pārsteidzoši, bet izdodas!
Šo seno patiesību ir iespējams pārbaudīt arī žurnālista darbā. Ne reizi vien ir nācies izjust tiešu uzbrukumu tikai tāpēc, ka uzbrucējs nevēlas atzīt savu nevarību, neizdarību, neprasmi vai pat muļķību. Sak, ja es pirmais piedraudēšu, rakstītāja nobīsies un neko sliktu nerakstīs vai vispār par mani aizmirsīs. Savādi, bet, manuprāt, šodienas sabiedrībā uzbrucēju kļūst arvien vairāk. Interesanti, ka uzbrucēji nav cilvēki, kuri veic mazāk prestižu vai mazāk atalgotu darbu. Izrādās, visbailīgākie ir tie, kuri savu posteņu krēslus novietojuši augstu. Droši vien viņiem bailes ir tāpēc, ka, krītot no augstuma, iespējams stiprāk sasisties, bet žurnālists ar dažiem ne visai pozitīviem, bet objektīviem teikumiem avīzē šo triecienu var tikai spēcināt.
Ir gadījumi, kad šis amatpersonas pašaizstāvības uzbrukums šķiet pat nekorekts. Piemēram, iedzīvotāji laikraksta redakcijai atsūta vēstuli, kurā izsaka pamatotu neapmierinātību par sadzīves problēmām. Kad par faktiem avīžnieks informē atbildīgo amatpersonu, tā vietā, lai skaidrotu, kā varētu novērst radušos problēmu, sākas tās tiešs uzbrukums: “Jūs neko citu nezināt, kā tikai klausīties cilvēku sūdzībās! Ja jau reiz esat tik gudra, tad tieciet ar visu galā pati!” Uzbrūkošo vārdu aptvere tiek iztukšota dažu sekunžu laikā. Tiesa, pirmajā mirklī tas rada apmulsumu, bet jau pēc brīža saproti, ka tādējādi uzbrucējs netieši cenšas slēpt neizdarības, paust attieksmi pret cilvēkiem, kas “tādu nieku dēļ” atļaujas viņu traucēt.
