(Turpinājums no 3.novembra). Nu jau vairākas nedēļas pagājušas, kopš atgriezos no ceļojuma uz Vāciju. Atmiņā uzplaiksnī iespaidi, kas salīdzinājumā ar Latvijā uzsnigušā sniega baltumu un dienu pelēcību ir krāsaini un spilgti.
(Turpinājums no 3.novembra)
Nu jau vairākas nedēļas pagājušas, kopš atgriezos no ceļojuma uz Vāciju. Atmiņā uzplaiksnī iespaidi, kas salīdzinājumā ar Latvijā uzsnigušā sniega baltumu un dienu pelēcību ir krāsaini un spilgti. Vācijā vēl daudzi koki bija ar zaļu vai rudenīgi koši iekrāsotu lapotni. Tādi ir arī iespaidi.
Brēmene – Ziemeļrietumvācijas pukstošā sirds. Tā var lepoties ar skaistāko tirgus placi ne tikai Vācijā, bet arī Eiropā. Protams, dažās stundās, kas mūsu grupai bija paredzētas pilsētas apskatei, tieši tirgus un senās arhitektūras celtnes ap to bija galvenie objekti.
Neatkarības simbols – Rolanda statuja
Tirgus laukuma vidū atrodas hanziešu krusts, bet visapkārt – iespaidīgas vēsturiskas celtnes. Pilsētas simbols ir 10 metrus augstā Rolanda statuja. Kopš 2004.gada tā iekļauta Junesko kultūras mantojumā un ir lielākā starp vairāk nekā 20 līdzīgām skulptūrām citās Vācijas pilsētās. Zinām, ka Rolanda statuja ir arī Rīgā, kas tāpat ir Hanzas pilsēta. Rolands bija franku valdnieka Kārļa Lielā brāļa dēls. Viņš cīnījās par pilsētas neatkarību, tāpēc viņa zobens ir tiesu varas neatkarības simbols.
Neparastas ir šī pilsētas vecākā kvartāla – Šnūra – celtnes, starp kurām nozīmīgs ir Brēmenes doms. Tā fasāde atgādina Parīzes dievmātes katedrāli. Doms ir ļoti krāšņs arī iekšpusē. Tajā var redzēt smilšakmens ciļņus, fragmentus no gotiskā stilā veidotiem soliem, uz kuriem attēlotas Kristus ciešanas, baroka stilā veidotu kanceli, kā arī neskaitāmas piemiņas plāksnes izciliem cilvēkiem. Iekštelpā ir tumšs pat dienā, jo skopa gaisma ieplūst tikai caur lielo vitrāžu fasādē. Turpat atrodas arī vīna pagrabs, kurā var degustēt apmēram 600 vīnu šķirnes. Neriskējām to darīt.
Apbrīnojams ir gotikas stilā celtais Rātsnams ar grezno renesanses fasādi, kuras rotājumos iekļautas Kārļa Lielā, kūrfirsta, četru praviešu un četru gudro figūras. Tā kreisajā pusē mājvietu raduši brāļu Grimmu pasakas slavenie Brēmenes muzikanti. Laikam jau mūsu grupa nav vienīgā, kas pie šī 1953.gadā veidotā bronzas pieminekļa dzied, atveidojot pasakas tēlus – gaili, kaķi, suni un ēzeli, jo apkārtējie mūsu kori uztvēra kā pašu par sevi saprotamu.
Iepērkas un svin visu gadu
Kā sarkans pavediens pilsētas vēsturi caurvij tiekšanās pēc pastāvības. Mūsdienās tai ir divas daļas – Brēmene un Brēmerhāfene jeb ostas pilsēta. Tās kopā veido vismazāko federālo zemi Vācijā, kurai ir daudzas sejas. Tās atspoguļo ne tikai vēsturi, bet arī tradīcijas, augsti attīstītas tehnoloģijas, zinātnes pētījumus un kosmosa raķešu pakāpju būvi. Protams, būtu vērts redzēt starptautisko kosmisko staciju, tomēr viena ceļojuma laikā visu pagūt nav iespējams.
Iespējams, ka atskaņas no oktobra otrajā pusē notiekošā Freimarkt vai arī cita pasākuma redzējām, jo tirgus laukumā bija vērojama īpaša, nevis ikdienišķa tirdzniecība. Senos tērpos ģērbušies cilvēki piedāvāja vīnu un citas preces. Mēs iegādājāmies suvenīrus un meklējām tikai Brēmenei raksturīgo ēdienu – vistas gaļu ar jūras veltēm. Diemžēl tās nebija, tāpēc nogaršojām ceptus kastaņus. Gandrīz kā ugunskurā cepti kartupeļi ar vārītu pupu piejaukumu.
Berlīnē joprojām ir divi centri
Berlīne – lielā vēstures grāmata akmenī. Tā ir nestandarta pilsēta, kurā ir vismaz divi centri – austrumu un rietumu. Lai gan jau 15 gadus Vācija atkal ir vienota valsts, vēl arvien nav vienota centra. Rodas iespaids, ka tāda nekad arī nebūs, jo pēc apvienošanās eiforijas norimšanas saasināti tiek uztvertas abu pušu iedzīvotāju atšķirības, rodas savstarpēja neapmierinātība. Tiesa, ārēji par Berlīnes mūri atgādina atstāti fragmenti.
Katrs tūrists noteikti dodas pa Unter den Linden jeb ielu zem liepām, bet mēs pa to braucām lēnā gliemeža gaitā, jo arī Berlīnē ir jūtami sastrēgumi. Savulaik ielas abās malās tika iestādītas 1000 liepas un 1000 lazdas, bet lazdas iznīka. Palika tikai liepas. Šo koku aleja savieno Pils tiltu un Brandenburgas vārtus. Pie tiem atrodas Parīzes laukums, kurā atmiņas par Otrā pasaules kara gadiem raisa karavīru atribūtikas tirgotāji.
Vispieejamākā parlamenta ēkas kupolā
Reihstāga jeb Vācijas Bundestāga ēka noteikti ir vispieejamākais parlaments pasaulē. Tajā katru dienu no pulksten 8.00 līdz 22.00 nebeidzamā rindā plūst tūristi, kuri par brīvu var nokļūt caurspīdīgajā milzu kupolā, lai palūkotos uz pilsētu.
Arī mūsu grupa nostājās rindas galā un apmēram pēc stundas bija kupola iekšpusē. Tiesa, vispirms ir jāiziet kontrole ar metāla detektoru. Kāpjot augšup pa stikla kupolā izvietoto celiņa spirāli, var saskatīt parlamenta sēžu zāli, bet, izejot uz kupola jumta, baudīt visaptverošu naksnīgās pilsētas panorāmu. Esmu bijusi arī Berlīnes televīzijas tornī, bet manuprāt, skats no Reihstāga ir iespaidīgāks.
Kad lielā panda pusdieno
Kad bērnu dienu grāmatas “Emīls un Berlīnes zēni” varonis pirmo reizi devās uz šo pilsētu, viņam bija jāizkāpj stacijā “Zooloģiskais dārzs”. Arī daļa mūsu grupas nolēma ceļojumu beigt ar atpūtu, vērojot dzīvniekus. Tajā katram dzīvniekam ir radīta nepieciešamā vide, tāpēc tie jūtas lieliski.
Ronis ar prieku rādīja trikus, kad viņu vēroja sajūsmināta skolēnu grupa. Savukārt baltais ledus lācis zemē bija paslēpis maisu, ko centās izrakt. Kļuva netīrs, bet bija apmierināts ar guvumu. Degunradzis soļoja, veidojot precīzu astotnieku. Retums ir arī gorillas, kas papildina daudzveidīgo un atraktīvo mērkaķu saimi zoodārzā. Mums laimējās redzēt lielo pandu pusdienojam. Pirmo reizi bija iespēja arī skatīt nakts dzīvniekus, kuri izvietoti tumšās telpās ar speciālu apgaismojumu. Var jau teikt – kas nu tur liels, zooloģiskais dārzs ir arī Rīgā. Tomēr Berlīnē ir Eiropas slavenākais zoodārzs, un pārliecinājāmies – pamatoti.
