Kad aiz autobusa paliek pavadītāji, mājas un darbi, ceļotāji var sajusties brīvi no neskaitāmajiem pienākumiem un neatliekamajiem darbiem, kas sākas ar „jā…”.
Kad aiz autobusa paliek pavadītāji, mājas un darbi, ceļotāji var sajusties brīvi no neskaitāmajiem pienākumiem un neatliekamajiem darbiem, kas sākas ar “jā…”.
Pamazām iepazīstot ceļabiedrus 46 tūristu grupā no vairākiem rajoniem, nākas secināt, ka sapulcējušies tikai labsirdīgi, ar humoru apveltīti, interesanti un smaidoši cilvēki. Visi īgnie, dusmīgie un ar dzīvi neapmierinātie ir palikuši savās mājās. Patiesības labad droši vien jāatzīst, ka latvieši var būt tikpat jauki kā daudzinātie vienmēr smaidošie ārzemnieki, ja ir atbilstoši apstākļi. Ja nenomāc neziņa par rītdienu, kas draud ar pieaugošu inflāciju, ja nejūt stresu, pagurumu un apātiju, kas ievelk sejā rūpju rievas un apslāpē smieklu dzirkstis acīs. Vismaz nedēļu esam brīvi kā putni debesīs. Varam pilnībā ļauties gides vadībai, lai iepazītu Vācijas pilsētas – Hamburgu, Brēmeni un Berlīni, kā arī bioloģisko zemnieku saimniecību netālu no Hamburgas.
Pasaulei atvērti vārti
Katrs zina, ka Vāciju raksturo labi ceļi, bet tās iedzīvotājus – precizitāte. Tomēr, kā katrai lietai, arī izcili gludajiem un drošajiem ceļiem ir sava ēnas puse. Autostrādes norobežojošie augstie žogi neļauj redzēt apkārtni, tāpēc visu dienu pa to braukt ir apnicīgi. Jā, žogi neļauj uz ceļa izskriet ne meža dzīvniekiem, ne cilvēkiem, tomēr krusti ceļmalās liecina, ka no nelaimes gadījumiem pilnībā izvairīties nav iespējams. Vai varbūt šī drošība iemidzina braucējus? Tāpat kā Rīgā Berlīne nav pasargāta no sastrēgumiem. Pa to mūsu autobuss virzījās gliemeža gaitā.
Pēc gadiem labu ceļu arvien vairāk būs arī Latvijā. Kaimiņos – Igaunijā – jau ir, tiesa, bez žogiem. Tāpat globalizācija un citu valstu iedzīvotāju pieplūdums arvien vairāk būs jūtams pie mums. Kad Hamburgā gribējām izjust vācu krodziņa vai restorāna gaisotni, neizdevās atrast tādu, kurā atpūstos vietējie hamburgieši. Katrā ziņā vairums apmeklētāju bija ar izteikti aziātiskiem sejas vaibstiem. Kādreiz otro lielāko ostas pilsētu Eiropā – Hamburgu – dēvēja par vārtiem uz pasauli. Laikā no 1850. līdz 1934.gadam no tās izceļoja vairāk nekā 5 miljoni cilvēku. Tagad pilsēta ir vārti pasaulei – 15 procenti ir ārzemnieki.
Tiltu vairāk nekā Venēcijā
Hamburgu dēvē par ziemeļu Venēciju, jo tajā šķiet, ka vairāk ir kanālu nekā ielu. Pāri tiem ved 1000 tiltu, tātad krietni vairāk nekā īstajā Venēcijā, kur ir tikai 400 tilti. Turklāt pilsētas Rātsnams būvēts purvainā vietā uz pāļiem gandrīz kā Venēcijā. Tas celts vācu renesanses stilā. 647 iekštelpas esot ļoti skaistas, tajās tikusi uzaicināta mūsu valsts bijusī prezidente Vaira Vīķe – Freiberga. Pilsētas iedzīvotāji Rātsnamu atzinuši par skaistāko ēku. Rātslaukums veidojies pēc Svētā Marka laukuma parauga minētajā Itālijas pilsētā. Gar laukuma malu tek Alsteras upe, kura aizsprostota ar dambi un veido divus ezerus.
Staigājot pa vakara ugunīs mirdzošo vai dienas gaismas pielieto pilsētu, var tikai piekrist atzinumam, ka tā ir pievilcīga. Hamburga saista ar glītiem dzīvojamiem namiem, kuros katrs ķieģelis izskatās kā iezīmēts ar milimetra precizitāti. Pilsētas simbols ir Mihaila baznīca, ko hamburgieši mīļi dēvē par Miķelīti. Tās augstais tornis ir pirmais, kas jau no liela attāluma sveicina jūrniekus un atbraucējus. Pilsētā ir piecas galvenās baznīcas. Mūsu grupa apmeklēja Svētā Pētera baznīcu, kas nodegusi 1842.gadā pilsētas lielajā ugunsgrēkā. Baznīca atjaunota, bet no iepriekšējās saglabājies bronzas durvju rokturis ar lauvas galvu. Savukārt no Svētā Nikolaja baznīcas palicis tās zvanu tornis, kas kādreiz bijis augstākais – 144 metri. Tajā iebūvēts ātrgaitas stikla lifts, kas no augstuma ļauj vērot pilsētas panorāmu. Torņa zvani ik pēc stundas ceturkšņa atskaņo melodiju.
Reperbānis aicina un atgrūž
Vērojot senās, skaistās celtnes, pieminekļus un mūsdienu arhitektūras šedevrus stiklā un metālā, sajūtot mierīgo un pašapzinīgo dzīves ritmu, var ielūkoties Latvijas nākotnē. Turībai un skaistumam ir otra medaļas puse. Pulksten 21.00 ielās redz vien retus gājējus. Bet veikala ēkas sienas nišā vairāki vīrieši ietinas segās un gatavojas gulēšanai uz ielas. Cilvēki bez savas mājvietas nav retums arī Rīgā un citviet Latvijā, tomēr to vēl neuztveram kā pašu par sevi saprotamu. Turpretim, vērojot šo vīru rosīšanos, rodas sajūta – tieši iela ir viņu māja. Citviet uz ietves sasēdusi grupa narkomānu. Viņu skaļā un acīmredzami agresīvā uzvedība liek uzmanīties garāmgājējiem.
Protams, Hamburgā ir jāredz slavenais Reperbānis – iela, kurā piedāvā gan seksa preces, gan pakalpojumus. Vairāk nekā pirms desmit gadiem biju šajā vietā, tāpēc varu secināt, ka ir vērojamas atšķirības nelielajā šķērsielā pie Reperbāņa. Toreiz uz ielas stāvēja galvenokārt padzīvojušas, uzkrītoši izkrāsojušās un ģērbušās sievietes. Tagad tur redzamas jaunas, simpātiskas sievietes, kas ne ar ko īpašu neatšķiras no citviet sastaptām. Ja viņas nestāvētu ik pēc trim metriem, tad varētu domāt, ka tur apstājušās tikai uz brīdi. Laikam jau sajūta ir mazliet dīvaina vai vismaz neierasta, jo mūsu grupa šai parādei garām aizgāja gandrīz pilnīgā klusumā. Tikai Elbas krastmalā atskanēja minējumi, kāpēc viņas izvēlējušās senāko profesiju. Vairums uzskata, ka tā ir iespēja viegli nopelnīt. Nevaru apgalvot pretējo, tomēr negribu īsti piekrist. Manuprāt, tas nav tik viennozīmīgi.
Neko nevar skaidri zināt
To, ka Reperbānis ir sarkano lukturu iela, zina visi, bet izrādās, tajā atrodas arī operas teātris, dramatiskais teātris, amatu muzejs un vaska figūru muzejs. Tajā ir vairāk nekā 120 slavenu personu: Sofija Lorēna, Rūzvelts, Čerčils, Staļins, “The Beatles” mūziķi… Tomēr vakarā tie visi ir slēgti, tāpēc atliek vien veikali, kafejnīcas un iela ar saviem nakts vilinājumiem. Gide stāstīja, ka kādas grupas vīrieši no šīs ielas atgriezušies tikpat ātri, kā uz to aizskrējuši. Laikam nobijās, bet teikuši, ka latviešu sievietes esot glītākas. Mūsu grupas vīrieši rātni gāja kopā ar visiem. Tomēr nevar zināt, kā viņi rīkotos citā situācijā. Rakstnieks Ēriks Hānbergs atzinis, ka izmēģināt gribas katram.
