Alūksnes un Gulbenes rajona bioloģisko zemnieku saimniecību īpašnieki tūrisma braucienā apvienoja patīkamo ar lietderīgo, jo iepazina gan Vācijas pilsētas, gan kolēģu pieredzi saimniecībā netālu no Hamburgas.
Alūksnes un Gulbenes rajona bioloģisko zemnieku saimniecību īpašnieki tūrisma braucienā apvienoja patīkamo ar lietderīgo, jo iepazina gan Vācijas pilsētas, gan kolēģu pieredzi saimniecībā netālu no Hamburgas. Tajā jau 50 gadus audzē un pārstrādā bioloģisku produkciju.
Saimniecībai pieder 90 hektāri un vēl 60 hektārus lauksaimniecībā izmantojamās zemes tā nomā. Tā ir starp lielākajām šāda veida saimniecībām Vācijā. Interesanti, ka tajā saimnieko trīs ģimenes, kas veido kooperatīvu. Visas dzīvo vienā lielā ēkā, kas uzcelta pēc ugunsgrēka. Viena ģimene ir atbildīga par piena un gaļas lopkopību, viena – par graudkopību, viena – par dārzeņu audzēšanu.
No fermas un lauka līdz galdam
Manuprāt, pats būtiskākais ir tas, ka saimniecība visu produkciju pārstrādā un pārdod, nevis meklē starpniekus vai pārstrādātājus, kam nodot izaudzēto. Tiek nodrošināts bioloģiskās produkcijas ceļš no lauka un fermas līdz galdam. Pienotavā tiek gatavoti vairāku šķirņu sieri, kā arī sviests un jogurts. Gaļu pārstrādā un maizi cep citur, bet arī tā ir bioloģiska produkcija, ko pārdod saimniecības veikalā. Tajā ir arī dārzeņi, no tiem gatavoti konservi, sulas… Visa bioloģiskā produkcija ir krietni dārgāka nekā lielveikalos, tomēr pieprasīta.
Pārliecinājāmies, ka veikalā pircēju netrūkst un noliktavās tiek fasēta produkcija nosūtīšanai pircējiem. Turklāt viss ir tā pārdomāts, ka ražošanas procesā nav nekā lieka. Dārzeņus piegādā pasūtītājiem, kas pieprasījumu nodod ar interneta starpniecību. Nestandarta produkciju izbaro cūkām un liellopiem. Cūkām tiek arī sūkalas, kas paliek pēc piena pārstrādes pienotavā. Savukārt nenopirkto un sacietējušo maizi samaļ un izbaro liellopiem kā spēkbarību.
Var skatīt arī sētas pusi Var, protams, teikt, ka neko jaunu vācu zemnieki neparādīja. Gandrīz visu zina arī Latvijā, kur nav tik senu bioloģisko saimniecību. Tomēr nevar noliegt, ka daudzi mūsu “zaļie” zemnieki nevar atrast noietu izaudzētajam. Nav kooperatīvu, bet vienam ir grūti nodrošināt nepārtrauktu piegādi ar nelielu produkcijas daudzumu. Nereti grūtības rodas, ja vēlas saņemt lielāku samaksu. “Pie mums nevienu neinteresē, ka tā ir bioloģiska produkcija. Visiem gribas, lai varētu pirkt lētāk,” secina Virešu pagasta skolotājs un brīvā laika bioloģiskais zemnieks Jānis Būda.
Viņš Vācijā paskatījās, kā citur strādā, bet pieredze neesot vajadzīga. Tiesa, esot redzējis, kā gatavo zaļmēslojumu. J.Būda atzīst, ka vācu zemnieku dārzs nebija kopts, arī kūtī varēja būt labāka kārtība un tīrība. “Man zemes kopšana ir vaļasprieks, jo darbs ir skolā. Tomēr nevaru pieļaut, ka manu senču zeme aizaug,” uzsver J.Būda. Jā, tiesa, Vācijā redzētais mazliet pat šokēja, jo nebija ne spodras slaukšanas zāles, ne jaunas modernas lauksaimniecības tehnikas, ne, ciemiņus gaidot, tīri noslaucītu celiņu un pagalma. Tas nozīmē, ka visu redzējām tā, kā tas ir ikdienā.
Visu nosaka produkcijas kvalitāte
Vācu kooperatīvā ir sava pienotava, kurā pārstrādā visu saimniecībā iegūto pienu. Ganāmpulkā ir apmēram 40 dažādu šķirņu slaucamas govis. Izraudzītas tādas, no kurām var iegūt gan pienu, gan gaļu, tāpēc izslaukums nav sevišķi augsts – no 400 līdz 600 litriem dienā. Pārsvarā govīm izbaro sausu sienu, jo tas atšķirībā no skābsiena nodrošina labu piena kvalitāti. Pretējā gadījumā no piena nevarētu gatavot sieru. Izbaro arī nestandarta vai mehāniski bojātus dārzeņus, tāpēc nevajag kartupeļus un bietes. Tiesa, saimniecībā ir atteikušies no mehanizētās burkānu novākšanas, jo ar rokām saldās saknes netraumē.
Piena pārstrādē iegūst 10 procentus siera. Nesen no sūkalām sāka ražot jaunu siera šķirni “Rikoto”. Pārpalikušās sūkalas izbaro cūkām, kas pieņemoties svarā acīm redzot. Pienotavā strādā četri cilvēki, turklāt divi – tikai pusi dienas. Tajā palīdz arī bērni, kuriem patīkot mazgāt. Lai gan veterinārā un sanitārā dienesta pārbaudes ierodas bieži, to darbinieki neiebilst pret bērnu klātbūtni. Siera meistars uzsver, ka galvenā ir siera, sviesta un jogurta kvalitāte. par to, ka tā ir laba, pārliecinājāmies arī mēs. Jautāju Pārtikas un veterinārā dienesta Alūksnes pārvaldes priekšniekam Marģeram Kamerādam, kāpēc Latvijā prasības ir augstākas nekā Vācijā. Viņš atzīst, ka esam vēl jauna dalībvalsts Eiropas Savienībā, tāpēc iespējams, ka ar laiku pratīsim labāk izvērtēt, kam pievēršama galvenā uzmanība.
Vai laukos strādās mūsu bērni?
Vācu zemnieku saimniecībā strādā 5 – 6 ģimenes, tas ir, apmēram 40 cilvēki. Protams, no ciemata ierodas vēl strādnieki. Starp tiem ir arī invalīdi. Ir slēgti līgumi ar vairākām skolām, kuru audzēkņi saimniecībā iziet lauksaimniecības praksi. Nereti ierodas veselas klases, kas strādā 10 dienas un dzīvo turpat saimniecībā. Ir iekārtots arī bērnudārzs, kurā uzturas gan strādājošo, gan ciemā dzīvojošo bērni.
Tā, manuprāt, ir vēl viena būtiska nianse, kas liecina par perspektīvu domāšanu. Pretstatā mūsu skolu praksei, kura nepieļauj skolēnu nodarbināšanu, Vācijā rūpējas, lai nākotnē lauku saimniecībās būtu zinoši un prasmīgi speciālisti. Vai tajās strādāt vēlēsies jaunieši, kuri nav iepazinuši darbu zemnieku saimniecībā? Atbilde, protams, visiem ir zināma, tomēr tikai tagad sāk par to domāt Latvijā.
