Tad ieliek tīrā māla bļodiņā vēl krietni karsto biezputru, iespiezdama tajā kārtīgu sviesta pikuci.
7.
Tad ieliek tīrā māla bļodiņā vēl krietni karsto biezputru, iespiezdama tajā kārtīgu sviesta pikuci. Ielējusi krūzē saldu pienu, saimniece skubina Kaču ēst.
– Vai kur tā garda! – vecā sieva noprovējusi pirmo biezputras karoti teic, – “Lēpēs” biezu putru vāra ūdenī un pavalgam dod vecus cūku taukus, sviestu un labo pienu mūsu gājēji nedabon pat godos un svētāmās dienās. Pie putras lej nomaltu pienu un siļķi dod tik sālītu , ka vai dienu neatdzersies. Bet, meit, vai tu, tā visus cienādama, neputini savu mantu?
– Ko nu, Kačiņ, vai tad tu spētu manu mantu apēst?! – Dārta, pa jokam smiedamās, iesaucas.
– Tev, Dārtiņ, pārāk laba sirds…
– Es negribu savu sirdi slēgt akmenī! Man tā tīk, ka varu kādam labu darīt, gan jau Dievs dos rokām spēku un darbam svētību, un atkal klētī būs graudi, kūtī govis…
– Meit, bez vīra būs grūti, – Kača domīgi saka, krēslā pūloties saredzēt Anša stāvu. – Tev jāņem iegātnis.
– Ūja, māt, ko tu runā! Tiko Jēkabs zem zemes…
– Tā vis nesaki! – Kača aprāj.
– Jēkabu tu vai’ nepiecelsi, bet pašai un dēlam jādzīvo, bez vīrieša rokas “Apsītēs” neiztiksi.
– Nāks laiks, nāks padoms, – Dārta atsaka.
Kad Kača paēdusi, saimniece to ieved gala kambarī pie slimā Indriķa.
– Ej vien, – veča uzrunā saimnieci – gan ar puiku būs labi.
Saimniece, izgājusi saimes kambarī, redz, ka Ansis apvilcies savu zaldāta kārtu un ir gatavs laisties ceļā. Saģērbusies Dārta iziet kopā ar Ansi. Izbriduši līdz lielceļam viņi apstājas, Ansim jāiet uz pilsētu, bet Dārtai uz pretējo pusi, pie Buķienes slimās govs.
– Paldies tev, saimniec, par labo sirdi un naktsmājām!
– Ņem nu par labu, – Dārta atteic, un nez kādēļ viņas balss viegli ietrīcas. Viņa redz, ka Anša acīs spulgo tikko manāma valgme.
– Es tad nu iešu… Nu tad, ar dievu! – viņš teic un strauji pagriezies, klibo uz pilsētas pusi.
Dārta redz, cik daudz spēka prasa vīrietim izdangātais un dubļainais ceļš. Viņš cenšas ātrāk aiziet no vietas, kur pirmo reizi jutās gaidīts, labi un sirsnīgi uzņemts, no tās vietas, kur palika sieviete, kura būtu viņu sapratusi un varbūt pat ar laiku iemīlējusi, bet viņam nebija tiesību salauzt viņas dzīvi, jo viņš – Ansis Roziņš – ir tikai izbijis un karā sakropļots Krievijas cara armijas zaldāts, kurš ar savu auguma kroplumu būtu sakropļojis arī Dārtas dzīvi.
