– Ansi! – Dārta iesaucas un krišus iekrīt viņa rokās – Ansi, lūdzu neej vai’ prom….
21.
– Ansi! – Dārta iesaucas un krišus iekrīt viņa rokās – Ansi, lūdzu neej vai’ prom… – viņa paspēj vēl izdvest, pirms vīrieša lūpas slēdz viņas muti skūpstā. – Es palikšu, ja tu to gribi, – Ansis teic Dārtai, glāstot viņas satraukumā trīcošo augumu.
Rudenī Salnu mēnesī, Dārta un Ansis salaulājas, un ziemā zem “Apsīšu” mājas griestiem atskan viņu pirmā dēla Matīsa spalgais brēciens. Mainās gadalaiki, mijas prieki un rūpes, taču mīlestība un saticība starp Dārtu un Ansi nav apdzisusi, un viss, ko viņi dara, nes labus augļus, tāpat kā agrāk no “Apsītēm” netiek raidīts prom neviens lūdzējs un grūtdienis, tāpat kā agrāk Dārta auž savas rakstotās seģenes. Arī Anda un Indriķis kopdzīvē ir raduši laimi. Tāpat plūst upe. Arī pēc desmit gadiem, kad tās krastā stāv Dārta un Ansis Roziņi un noskatās tās rāmajā plūdumā, vēl nejaušot, ka pēc divdesmit sešiem gadiem, tās krastā stāvēs viņu vecākais dēls, “Apsīšu” saimnieks – latviešu strēlnieks Matīss Roziņš, un vēl pēc viņa, pēc divdesmit septiņiem gadiem, upes mūžīgajā plūdumā nolūkosies jaunākais Matīsa dēls – vācu – latviešu leģionārs Bruno Roziņš.
Ies laiks, mainīsies valdības un varas, bet upes plūdums paliks tikpat rāms un neapturams kā pati dzīve tās krastos.
