Kāds, kura balsi viņa labi atmin! Ansis! Dārtai pār augumu pārskrien vieglas tirpas, viņa nespēj spert vairs ne soli, nejusts reibonis apņem viņas prātu.
20.
Kāds, kura balsi viņa labi atmin! Ansis!
Dārtai pār augumu pārskrien vieglas tirpas, viņa nespēj spert vairs ne soli, nejusts reibonis apņem viņas prātu. Saimniece dzird, ka nu arī Anda ir iznākusi sētsvidū un ielaidusies sarunā. Dārta saņēmusies sper soļus uz runātāju pusi, viņa tūlīt ievēro Anša augumu, taču to, ka tas atbalstīts uz kūjas, sieviete liekas neredzam. Anda pirmā ievēro saimnieci.
– Saimniec, cilvēks lūdz nakts māju! – viņa steidz teikt.
– Vai es tās esmu kādam liegusi? – Dārta atjautā, ar mokām sevī valdot prieka trīsas.
– Labvakar, labo saimniec, – nu arī Ansis ierunājas, – gadījās še garām iet un iedomāju apraudzīt… zināju… – pēkšņi viņš sāk mulst, redzot kaut vai tikai puskrēslā Dārtas stāvu. Pie galda sēžot, Dārta jūtas kā driģenes saēdusies, viņa tvīkst un mulst kā dumja ganu skuķe, kad to ķircina vecāki puiši. Arī Anša vaigi bieži tvīkst, redzot saimnieces dedzīgos acu mirkļus. Dārta ievēro, ka viņš nav mainījies, tik liekas – vēl glītāks no vaiga tapis.
– Vai labos ļaudīs biji? – viņa taujā.
– Kā lai saka? Gan labos, gan sliktos pabiju, – Ansis atteic, cieši uzskatot Dārtu, kas trīcošu roku karoti pie lūpām ceļ. – Bet redzu, ka tev saimniecība uz augšu gājusi?
– Ir jau gan, tikai… – Dārta apraujas, juzdama, ka pateiks to, ko citām ausīm labāk nedzirdēt.
– Vai manis klētī laidīsi gulēt? – pēc vakariņām Ansis jautā saimniecei.
– Kamdēļ aukstā klētī, ja saimes kambarī rūmes gana?! – Dārta izbrīnā atjautā.
– Gan jau nenosalšu! – Ansis šķelmi atmet. Dārta uzklāj Ansim vietu klētī. Izgrozījusies savās cisās, Dārta nespēj iemigt, viss viņas augums liekas tvīkst un kaist glāstu un skūpstu alkās, jaunas dzīvības alkās. Aizdarījusi acu plakstus, viņa atkal un atkal redz Anša tēlu. Kā paša nelabā apsēsta, sieviete pielec no savas gultas. Uz klēti! Viņa ies uz klēti, lai runā, lai domā par viņu ko grib! Vairāk Dārta Anša projām nelaidīs! Cauri saimes kambarim saimniece neiet, bet kā zebiekste izšmauc pa sava guļamkambara logu. Uz sola, kas nolikts tālāk no gala kambara loga, Dārta samana cilvēka stāvu, viņa grib iekliegties, taču apvaldās, cilvēks lēnām no tā pieceļas .
– Es zināju, ka tu nāksi.
– Ansi! – Dārta iesaucas un krišus iekrīt viņa rokās – Ansi, lūdzu neej vai’ prom… – viņa paspēj vēl izdvest, pirms vīrieša lūpas slēdz viņas muti
