Kā nesadzijušu rētu arvien no jauna uzplēš Talsu traģēdijā cietušie, prasot kompensāciju piedziņu no valsts.
Kā nesadzijušu rētu arvien no jauna uzplēš Talsu traģēdijā cietušie, prasot kompensāciju piedziņu no valsts. Liekas, ka atkal un atkal no 30 metru augstuma uz asfalta krīt pacēlāja grozs ar 22 cilvēkiem, no kuriem vairums ir bērni. Deviņi zaudēja dzīvību. Vai sāpes kopš 1997.gada 28.jūnija nav kaut nedaudz pierimušas? Ja nē, tad jāšaubās, vai desmitiem un simtiem tūkstoši tās spēs mazināt. Nauda var vienīgi palīdzēt atveseļoties, kas, protams, ir visvairāk vajadzīgs.
No 11 prasībām, kas Rīgas apgabaltiesā iesniegtas saistībā ar Talsu traģēdiju, vairākas ir apmierinātas. Par labu cietušajiem piedzītās summas gan ir mazākas par prasītajām, bet veido vairāku simtu tūkstošus latu. Tādas ir cietušo tiesības – prasīt kopsummā 5,5 miljonus latu lielu kompensāciju. Viņiem, nav svarīgi, ka šo summu varētu zaudēt glābšanas dienests, kam ir veca, lūstoša, tehnika (iespējams, šīs traģēdijas cēlonis). Darbs ar tādu varētu radīt jaunu traģēdiju. “Ciešanas nevar novērtēt ne naudā, ne arī citādi. Bet laikam tomēr to māk izdarīt,” secina kāds šī dienesta darbinieks.
Katras prasības izskatīšanā tiesā tiek pieaicināti Igors Ivanovs un Vilnis Griķis, kuri bija liktenīgā autopacēlāja šoferi, kā arī dienesta priekšnieka vietnieks Pāvels Zagorskis. Viņiem piespriestais nosacītais sods ir viegls salīdzinājumā ar to, ko nākas pārdzīvot arvien no jauna, stāvot aci pret aci ar traģēdijā cietušajiem un viņu tuviniekiem. Jā, viņi ir vainīgi, ka ļāva grozā kāpt vairāk nekā četriem pieaugušajiem. Pieļāva paviršu attieksmi. Bet bērnu vecāki un pieaugušie? Vai nevienam neradās šaubas, ka grozs varētu neizturēt tik lielu svaru? Liekas, ka situāciju atbilstoši veselajam saprātam nenovērtēja arī viņi. Turklāt situācijas, kad neapzināmies briesmas un domājam “ar mani nekas nenotiks”, ir bieži.
