Gunita Paleja Zeltiņu pagasta amatierteātra „Kontakts” vadītāja ir jau 12 gadus. Tieši tikpat ilgi, cik šis kolektīvs pastāv.
Gunita Paleja Zeltiņu pagasta amatierteātra “Kontakts” vadītāja ir jau 12 gadus. Tieši tikpat ilgi, cik šis kolektīvs pastāv. Sākumā dibināts nepieciešamības pēc pastāvīga pašdarbības kolektīva dēļ, viņas vadībā tas kļuvis par vienu no šābrīža spēcīgākajiem amatierteātra kolektīviem rajonā, taču, kā atzīst pati vadītāja, tas panākts lielas spītības un smaga darba rezultātā.
Šis gads mums ir bijis ļoti rosīgs – daudz braucām apkārt ar viesizrādēm, gada sākumā bijām Krievijā. Pēdējā laika svarīgākais notikums ir piedalīšanās rajona amatierteātru skatē un reģionālajā skatē Jēkabpilī. Gatavojoties tām, tika ieguldīts milzīgs darbs, daudz laika un pūļu, jo skates sekoja cita aiz citas.
– Vai tik aktīvs darba process jums gadās bieži?
– Patiesībā tāds tas ir bijis visus šos gadus, kopš pastāv kolektīvs. Ja šajā laika posmā vispār ir bijusi kāda atelpa, tad augstākais mēnesi, jo mēs strādājam visu laiku. Šobrīd kolektīva pamatsastāvā ir 11 cilvēki. Protams, atkarībā no lugas materiāla un tam nepieciešamā aktieru skaita, ne jau visiem kolektīva dalībniekiem sanāk aktīvi darboties, taču pašā teātrī – kā sākām 1996.gada janvārī, tā arī turpinām raiti strādāt.
– Kā viss sākās?
– Sākās ar to, ka mums pagastā nebija neviena stabila pašdarbības kolektīva. Bija iestājies tāds kā panīkums. Pasākumi, bez šaubām, notika, un vairāk vai mazāk mēs kaut ko darījām, bet tāda pastāvīga kolektīva mums nebija. Tobrīd amatierteātra kolektīvs Zeltiņu pagastā vispār nebija ilgus gadus bijis, lai gan pašos pirmsākumos esot bijuši spēcīgi kolektīvi ar zinošiem režisoriem. Tā nu mums radās ideja par kolektīva dibināšanu, lai gan sākumā tā likās traka un, kā daudzi uzskatīja, nerealizējama. Man savukārt likās, ka nevarēs taču tā notikt – pašiem to gribot, neko neizdarīt, nekam neizdoties. Mūsu pirmais iestudējums bija luga “Pelnrušķīte”. Tā bija vienkārša un visiem zināma luga, taču tur vajadzēja vairākus vīriešus. Ja nemaldos – kādus piecus. Tā kā mums viņu nebija, tajā brīdī radās liela spītība – nu, vai tad tiešām mums nekas nesanāks. Lai cik tas smieklīgi šobrīd liktos, viss aizgāja tik tālu, ka trūkstošos vīriešus aizstāja meitenes, kas pārģērbās par puišiem un spēlēja vīriešu lomas. Arī Aiga Mūrniece, kas tagad ir mūsu kolektīva sievišķīgākā aktrise. Rezultātā luga tika iestudēta un ar to viss aizgāja. Mums iepatikās. Tagad varu teikt, ka puišu netrūkst – viņu pietiek un ar uguni vairs nav jāmeklē. Viss ir kārtībā.
– Kas šo gadu laikā ir mainījies?
– Būtiskākās pārmaiņas saistītas ar to, ka esam izauguši līdz zināmam līmenim. Mācījusies un augusi esmu gan es, gan mani aktieri. Mainījusies ir arī mūsu attieksme pret šo nodarbi. Lai gan arī sākumā tā nebija ne pavirša, ne nenopietna, šobrīd tā ir daudz dziļāka – tāda īsteni nopietna. Mans uzskats ir tāds, ka teātris ir māksla un nevis kaut kāda kumēdiņu rādīšana uz skatuves, sevis izrādīšana, bet, lai līdz tam tiktu, ir ilgi un ļoti smagi jāstrādā.
– Kas ir tie principi, uz kuriem balstoties norit darbs kolektīvā?
– Man patīk, ja ikvienu darbu veicu pamatīgi, noslīpējot visu tik tālu, cik vien iespējams. Tas neattiecas tikai uz teātri, bet uz ikvienu jomu. Nevaru apgalvot, ka vienmēr tas izdodas, bet man to ļoti gribas un cenšos, lai tā arī būtu. Varbūt to varētu saukt par tādu muļķīgu apzinīgumu, taču, ja es pati redzu no malas, ka viss tā kā būtu labi, bet, piemēram, ja tā krūzīte neiederas ne vajadzīgajā laikā, ne vietā, ja patafons vairāk izskatās krievu laika, nevis, kā vajadzētu, latviešu – nu, kāpēc man bojāt visu kopainu, visu savu darbu un nemēģināt meklēt citas iespējas, rast citus risinājumus? Esmu klasiskā stila piekritēja – gan attiecībā uz skatuves iekārtojumu, gan spēles stilu. Protams, es ar lielu interesi un cieņu skatos kolēģu veikumu, kas strādā pēc cita veida principiem, bet man pašai sirdij tuvāks ir klasiskais stils, kurš liekas gana sarežģīts, gana interesants un baudāms, lai tam pievērstos. Tā manās acīs ir tāda īsta un patiesa spēle, īstas un dzīvas dekorācijas. Ne jau vienmēr visu var uznest uz skatuves – es, protams, nenesīšu skudru pūžņus un tamlīdzīgas lietas, bet visu, ko var uzlikt un kas ir tāds reāls un īsts, es arī cenšos parādīt uz skatuves. Rezultātā lugas iestudēšana kļūst par tādu milzīgu izpētes darbu. Ir jāpēta vēsture, jo man ir jāzina, kādi viņiem bijuši tērpi, kāds viņiem bijis telpu iekārtojums, kādas gleznas, svečturi, trauki. Vienkārši ir jālasa, jāmācās – pretējā gadījumā jau nekas nesanāks. Arī pašiem aktieriem patīk klasiskais stils. Nezinu, kāpēc tas tā ir sanācis – varbūt tā ir mana ietekme, taču es pati nekad ar varu neko neesmu uzspiedusi. Iespējams, paies laiks un viņi gribēs kaut ko citu, bet pašlaik – simpātijas pret klasisko stilu mums ir kopējas.
– Vai saistībā ar teātra režiju ir apgūtas kādas zināšanas vai viss veidojies pieredzes rezultātā?
– Šobrīd es mācos Latvijas Kultūras koledžā, kur apgūstu svētku režiju un menedžmentu. Varu teikt, ka svētku režija ir kaut kas pavisam cits. Runājot par mācību procesu, man ir tāds uzskats, ka, lai cik talantīgs cilvēks ir, mācīties vajag vienalga. Zināšanas ir vajadzīgas, jo ne visu mēs varam sajust, redzēt un saprast – ir lietas, kas vienkārši ir jāzina. Lai gan šobrīd mācos svētku režiju, pirms tam esmu bijusi daudzos kursos pie ļoti kompetentiem speciālistiem.
– Vai jūs jūtaties kā režisore?
– Nē. Esmu bieži par to domājusi, un, godīgi sakot, mani pat mulsina fakts, ka mēs – amatierteātru kolektīvu vadītāji – tiekam saukti par režisoriem. Es uzskatu, ka Alvis Hermanis ir režisors, Mihails Gruzdovs, Māra Ķimele ir režisori un vēl daudzi citi savā jomā pazīstami cilvēki, bet ja arī mani sauc par režisori? Jocīgi paliek. Man tā kā prasās kādu vidus variantu. Citu nosaukumu. Par režisori diez vai es sevi varētu saukt pat tad, ja visu mūžu būtu nodarbojusies ar to, ko daru šobrīd, jo man nav ne tādas izglītības, ne arī pieredzes un sasniegumu, kas mani padarītu par režisori šā vārda īstajā nozīmē. Varbūt daudzmaz veiksmīga kolektīva vadītāja amatierteātru jomā, bet ne režisore. Tas mulsina.
– Kāda, jūsuprāt, ir teātra galvenā misija, uzdevumi?
– Man liekas, ka gan profesionālo, gan amatierteātru misija un uzdevumi ir vieni – spēlēt un darboties tā, lai bauda un prieks būtu gan pašiem, gan skatītājiem. Neko citu es šajā ziņā nesaskatu. Teātris – tā ir bauda. Un mūsu uzdevums ir skatītājiem radīt šo baudu neatkarīgi no tā, vai viņš ir atnācis uz profesionālā teātra vai amatierteātra izrādi. Skatītājs gaida, lai mēs liktu viņam noticēt, liktu aizmirsties un baudīt. Ne jau vienmēr tas izdodas, taču es vienmēr esmu teikusi – mums ir jāstrādā tā, lai nebūtu kauns no sava skatītāja, lai mēs radītu ticamību par to, kas notiek uz skatuves, un noturētu viņa uzmanību. Var jau attaisnoties, ka mums – amatierteātru kolektīviem – nav līdzekļu, nav laika, ka, pārnākot no darba, esam noguruši, bet, lūk, profesionāļi par to saņem naudu, tāpēc viņi ir labāki. Tas nav attaisnojums. Patiesībā nekas nevar kļūt par attaisnojumu tam, lai necenstos uz skatuves radīt tādu darbu, kas ar esošajiem līdzekļiem un iespējām būtu baudāms. Un viss. Ja to nevar – … Man ir bail teikt, ka labāk nedarīt, jo tas varētu izklausīties nedaudz vīzdegunīgi. Vienkārši mans uzskats ir tāds, ka skatītājs ir jāciena un jāizdara tik daudz un tik labi, cik vien tas ir iespējams. Protams, cilvēks nav mehānisms. Ne visās reizēs, kad viņš uziet uz skatuves, var nospēlēt savu lomu nevainojami, bet, ja viņš būs cītīgi strādājis un gatavojies, nekad nenospēlēs tik gaužām slikti, lai, uz viņu skatoties, būtu jāsarkst.
– Kas ir tā virsotne, uz kuru amatierteātra kolektīvam tiekties?
– Es domāju, ka pati augstākā virsotne ir skatītāju atzinība. Labās emocijas, kas nāk no sirds un ir patiesas. Jā, tieši skatītāju novērtējumam būtu jākļūst par katra kolektīva augstāko virsotni. Protams, arī žūrijas vērtējums ir jārespektē neatkarīgi no tā, vai tiec slavēts, pelts vai esi saņēmis aizrādījumus. Ir lietas, ko es kā režisore varu nepieņemt, bet katrā ziņā neviens teikums, neviens vārds nedrīkst palikt nepamanīts, neizvērtēts un nepārdomāts. Katram pašam ir jāmēģina saprast – kāpēc viņš to tā redzēja, kāpēc tā domāja? Acīmredzot tur tomēr ir bijis kaut kas tāds, kas viņu uz to mudināja. Ja man ir bijis cits funktieris, tad ir jāmēģina atrast, kur notikusi tā kļūda, kas neļāva viņam šo funktieri uztvert. Vērā ir jāņem arī skatītāju vērtējums. Var likties, ka atšķirībā no profesionāļiem viņi jau neko no tā teātra nesaprot, bet patiesībā saprot gan un ļoti lielā mērā, jo teātris… Tā jau ir tā pati dzīve.
– Un cik tālu līdz šai virsotnei ir Zeltiņu pagasta teātra kolektīvam?
– Ja runājam par to virsotni, kuru es par tādu uzskatu, tad šobrīd varam savā ziņā būt apmierināti, jo savu skatītāju vēlmes mazāk vai vairāk spējam piepildīt. Ja tā labi padomā, tad lielākajā daļā gadījumu mums tas patiešām izdodas, bet vienmēr, protams, var izdarīt labāk. Cita lieta ir, vai mēs spēsim šajā līmenī, kurā šobrīd esam, noturēties. Mēs jau paši savā starpā arī tā spriežam, ka uzkāpt līdz noteiktam līmenim ir viens, bet noturēties tajā – pavisam kas cits. Un tas nav viegli.
